Biju tik daudz reižu par šo darbu dzirdējis vai lasījis, ka beidzot nolēmu ar to iepazīties klātienē. Bibliotēkā dabūju tikai otrajā vizītē, acīmredzot, šo darbu mēdz lasīt arī citi cilvēki. Droši nezinu viņas popularitātes iemeslus, bet pieļauju, ka pamatā ir visnotaļ precīza Vulfas uzskatu atbilstība politiskam virzienam, ko mūsdienās dēvē par progresīvismu.
Aizgāju mājās, ķēros klāt. Lasīšana izrādījās daudz sarežģītāka nekā biju domājis. Ir tādi darbi, kuros notikumi paši tevi ved uz priekšu. Un tad ir tādi, kurus lasot, ar grūtībām atceries, kas bija iepriekšējā lappusē, jūk varoņi un nekas īsti nenotiek. Šī grāmata pieder pie otrās grupas.
Attaisnojumam jāsaka, ka bieži vien lasīju brīžos, kad pa laikam jāpaceļ galva un jāsazinās ar ģimenes locekļiem, vai pēc intensīva darba. Aizmigu, šķiet, reizes divas. Labāk lasīšana vedās agri no rīta, bet varēja arī pirms gulētiešanas, jo nekas naktsmieru traucējošs nebija sarakstīts.
Darbu detalizēti pārstāstīt nav vērts, domāju, par to var atrast ļoti daudz informācijas. Man personīgi tas asociējās ar GTA SA. Ja spēlē labu laiku neko nedarīja, kamera sāka slīdēt no viena garāmgājēja uz citu un varēja dzirdēt viņu sarunas. Tad, lūk, Vulfas kamera līdzīgi slīdēja pāri dažādiem cilvēkiem, pie kāda pakavējoties vairāk, pie cita mazāk. Tikai viņi mazāk sarunājās, bet vairāk domāja un gremdējās atmiņās – pārsvarā laiskās un tēlainās. Bija brīži, kad nevarēja uzreiz saprast, vai rakstītais tiek domāts vai notiek īstenībā.
Sava odziņa tajā visā ir garīga slimība kādam no tēliem, ieskats viņa domās. Grāmatā netiek apgalvots, ka viņš noteikti ir slims, bet kā gan citādi, ja redz halucinācijas?
Interesanti bija arī lasīt ielu nosaukumus. Nekad neesmu bijis Londonā un diez vai arī uz to braukšu, bet daudzi ielu nosaukumi bija zināmi no Monopola spēles.
Agrāk biju lasījis Vulfas Sava istaba, par ko domas piefiksēju sev neraksturīgi rūpīgi. Tagad esmu palasījis arī Vulfas daiļliteratūru un ar to arī man pietiks.
Subjektīvais baudījums – apmierinoši, tātad 5/10.