Sieviete baltā ir pabiezs romāns. Zināmā mērā tas ir arī detektīvstāsts, kaut gan dēļ mazās pieredzes ar šo žanru neesmu drošs, vai tā nav parasta romānu iezīme. Ir neģēlis, neskaidra rīcība, kam seko dramatiskas sekas un patiesības noskaidrošana.
Konkrētāk, jauneklis Volters Hārtraits dodas uz laukiem pasniegt zīmēšanas stundas. Viņam jādzīvo vienā mājā ar studentēm un viņu tēvoci, kurš necieš nekādu cilvēku sabiedrību. Volteram viena no meitenēm briesmīgi iepatīkas. Bet viņa, izrādās, apsolīta kādam citam; tāda bijusi tēvu vienošanās, ziniet. Kāzas arī notiek, bet izrādās, ka jaunais vīrs ir nelietis, krāpnieks, praktiski bankrotējis un tā tālāk. Savā atstāstā visu stipri vienkāršoju, bet tādi arī ir galvenie notikumi un, ja grib visu izprast detaļās, tad jālasa vien grāmata pašiem, vai arī jāiedziļinās angliskajā vikipēdijas ierakstā.
Darbs sarakstīts tālajā 1859. gadā un to pat raksturo kā agrīnās detektīvliteratūras piemēru. Tas ir visnotaļ atzīts un slavens vēl mūsdienās, daudz reižu ekranizēts.
Lasīju varbūt ne gluži ar lielu baudu, bet arī ne ar īgnumu vai riebumu. Krita uz nerviem panaivie varoņi, kas ļāva sevi aptīt ap pirkstu situācijās, kur visu būtu jārisina bez steigas un apdomīgi. Citādi varbūt bija mazliet par paredzamu, tomēr lasīt visnotaļ interesanti. Subjektīvais baudījums 7/10.
Palasīju jau pasen. Pusaudzības gados. Pat vairākas reizes. Un “uzkrita” apmēram tas pats – varoņu panaivums. Bet jo vairāk Hārtaita mīlas objekta izteiktais naivums, kurš man pat radīja vēlmi varoni nosaukt par infantilu un “Kā vispār var iemīlēties šādā bezgribas būtnē?”. Manas simpātijas bija pret to aktīvo meitenes radinieci.
Bet tas laikam tāds 19.gadsimta stils, ka galvenās pozitīvās varones tādas nevarīgas, super puper plakstiņus virinošas un neko nespējīgas izdarīt. Uz šito vārgdieņu fona Šarlotes Brontē Džeina Eira ir darbīgas būtnes kalngals.