Pēdējā republikā autors Viktors Suvorovs turpina pierādīt, ka tieši Staļins izraisījis otro pasaules karu. Salīdzinoši nesen biju lasījis autora grāmatu Ledlauzis faktiski par to pašu. Ja pirms lasīšanas būtu zinājis, ka arī šī veltīta staļintētiņa plānu atmaskošanai, nebūtu nemaz lasījis, jo man par to šaubu nav un lieki pierādījumi mani diez vai pārliecinās vēl vairāk. Bet iesāku lasīt un gribēju arī pabeigt, turklāt autoram raksturīga samērā viegla valoda, tas ir, viņa darbi ir salīdzinoši viegli uztverami.
Staļins bijis pagalam vīlies ar otrā pasaules kara rezultātu, pat atteicies pieņemt uzvarētāju parādi. Ne velti uzvaras dienu sāka atzīmēt tikai Brežņeva valdīšanas gados. Pirms tam ne čiku, ne grabu. Visparastākā darbdiena. Acīmredzot, Staļins bijis ļoti neapmierināts ar kara rezultātu. Bet uz ko tad viņš bija cerējis?
Komunisma ideologi jau izsenis apgalvojuši, ka komunismu iespējams ieviest tikai visā pasaulē. Komunisma un demokrātijas mierīga sadzīvošana neesot iespējama. Autors, šķiet, ideologu tēzei piekrīt. Kā biedrs Ļeņins teicis, vai nu mēs viņus, vai nu viņi mūs. Kara rezultāts Staļinam nozīmējis “viņi mūs”. Ne uzreiz, protams, bet ilgākā laika perspektīvā. Te gan es kā lasītājs varu jautāt, bet kā tad ar Ķīnu, ar Korejas TDR? Pastāv tie jau krietni ilgi un nebūt nedomā sabrukt. Iemesls, iespējams, ir šo režīmu atšķirības no teorētiskā jeb īstā komunisma, bet autors šo jautājumu neapskata. Īstais komunisms paredz likvidēt privāto īpašumu, likvidēt ģimeni, ieviest oficiālu un atklātu sieviešu koplietošanu, visus bērnus nodot sabiedriskajā audzināšanā un jāliek pie darba no deviņu gadu vecuma.
Interesants bija stāsts par Padomju pili. Maskavā pirms otrā pasaules kara bija iecerēta monumentāla celtne, nedaudz līdzīga Latvijas Zinātņu akadēmijai, kas būtu lielākā būve visā pasaulē. Esot pat ķērušies klāt. Iecerētajā vietā atradusies Kristus glābēja katedrāle, celta vairāk nekā 40 gadus. To komunisti uzspridzinājuši. Pilij pamatus sagatavoši, jau pirmo stāvu sākuši sliet, bet PSRS karā gājis tik grūti, ka būvniecībā izlietoto metālu nācies plēst nost un izmantot citām vajadzībām. Tā kā no vispasaules komunisma nekas nav sanācis, Staļins nav gribējis atgriezties pie šīs celtnes būvniecības.
1960. gadā uz Padomju pils pamatiem uzcēluši vienu no lielākajiem brīvdabas baseiniem pasaulē. Tā diametrs bijis 130 metri, turklāt tas bijis apsildāms un darbojies visu gadu. Vienīgi, kad temperatūra noslīdējusi zem -20 grādiem, baseins slēgts, jo tvaiku dēļ glābēji nav spējuši saskatīt peldētājus. Tvaiki gan esot bojājuši blakus esošās ēkas, turklāt baseina uzturēšana bijusi stipri dārga. Deviņdesmito gadu vidū baseinu nojaukuši, lai atjaunotu Kristus glābēja katedrāli. Tā esot pabeigta 2000. gadā. Starp citu, 18 gadus vēlāk ziņots, ka jaunajai katedrālei nepieciešami apjomīgi rekonstrukcijas darbi.
Autors norādījis, ka bez Staļina palīdzības, Hitlers vispār nebūtu ticis pie varas. Turklāt Staļinam bijuši ļoti izdevīgi sabiedrotie, savukārt Hitleram tieši pretēji.
Galveno uzmanību Viktors Suvorovs pievērsis tankiem. Sīki analizēts to skaits, veidi, uzbūve un pielietojums. Atzīšos, ka dažbrīd man tanku bija par daudz un vienu otru lappusi sāku lasīt pa diagonāli.
Var just, ka autoru aizvaino staļinistu vispārpieņemtā izlikšanās, ka PSRS karam nebija gatavi un tās armija bija vāja un neprasmīga. Suvorovs šos uzskatus cītīgi atspēko. Kāpēc tāds mīts pastāv, turklāt vēl šodien? Lai turpinātu izlikties, ka Hitlers uzsāka otro pasaules karu, bet Staļins un PSRS tajā bijuši nevainīgi upuri, Eiropas atbrīvotāji un kas tikai vēl ne.
Jāatzīst, ka Ledlauzis ir labāks. Autors diezgan bieži atkārtojas. Vēl viņš mēdz strīdēties ar diplomētiem vēstures speciālistiem, kuri staļiniski apgalvo, ka Suvorova vēstures izpratne ir pilnīgi aplama.
Neskatoties uz grāmatas trūkumiem, izlasīju to dažu dienu laikā. Pirms gulētiešanas neiesaku, tomēr nakts laikā kādu no tanku nodaļām nespeciālisti var lasīt pilnīgi droši.
Subjektīvais baudījums 7/10.