Viktors Igo – Nožēlojamie

Diez, cik daudz mūsdienās šim darbam vēl ir lasītāju? Franzcūži mani neinteresē, tiem šis darbs gan jau ir literatūras kanonos un obligātajās literatūrās. Bet kā ir ar latviešiem? Vai jūs esiet lasījis “Nožēlojamos”? Kāpēc?

Ar mani bija tā. Gribēju kaut ko atslodzei un no pieredzes zinu, ka apjomīgi darbi man mēdz patikt vairāk nekā īsiņi. Tas varbūt ir līdzīgi kā ar seriālu, ja reiz esi “ieskatījies”, tad tiek piedoti pat dažādi trūkumi. “Nožēlojamie” plauktā atradās pa rokai un ķēros vien klāt.

Grāmatas galvenais varonis darbā parādās pavēlu. Tas ir kāds bijušais katordznieks Žans Valžans. Piecus gadus sabijis katorgā par vienu maizes zagšanas (māsas ģimenei) epizodi, vēl četrpadsmit par bēgšanas mēģinājumiem. Nu Žans ir atbrīvots un secina, ka viņa dzeltenās pases dēļ neviens viņam negrib ne pārdot ko ēdamu, ne dot naktsmājas. Žans paliek pa nakti pie lāga dvēseles bīskapa, kuram naktī nozog vienīgās sudrablietas. Policija Žanu noķer un ved atpakaļ pie bīskapa. Tas apgalvo, ka pats esot visu atdevis un ka Žans vēl esot aizmirsis paņemt sudraba svečturus. Bīskaps pēc tam Valžanam saka, ka viņa dzīvi ir paglābis Dievs un ka paņemto viņam jāizlieto, lai kļūtu par godīgu cilvēku.

Kā tad! Drīz vien Žans atņem kādam svešam puisītim 40 sū monētu. Tas, starp citu, ir diezgan daudz. Par šo atkārtoto likuma pārkāpumu viņam pienākas katorga uz visu atlikušo dzīvi.

Bet tad notiek brīnums. Par to nekas detalizēti nav rakstīts, jo grāmatas stāstījumā hronoloģiski ir pauze. Valžāns, pieņēmis Madlēna tēva vārdu, kļūst par turīgu fabrikas īpašnieku un pat tiek nozīmēts par ciema mēru. Bet tad, izrādās, vietējais policists Madlēna tēvā sazīmē bijušo katordznieku un dodas to nosūdzēt varas iestādēm. Bet tur, izrādās, “īstais” Valžāns esot jau noķerts un tūlīt tikšot tiesāts. Kad Žans Valžāns to uzzina, viņš tešas, cik ātri var, uz tiesu, lai atzītos, ka tieši viņš esot īstais Žans Valžāns.

Tālāk seko dažnedažādi notikumi, attīstās blakus līnijas. To visu pārstāstīt būtu ļoti gari un nav arī īsti vērts, jo tāpat var izlasīt vikipēdijā. Neko īpaši priecīgu gaidīt nav vērts, tiesa, to var nojaust no grāmatas nosaukuma. Tālāk lasot, kļūst arī skaidrāks, kādi ir autora uzskati un kāpēc šis darbs ir tapis, attiecīgi sižetisku pārsteigumu kļūst vēl jo mazāk.

Katrā ziņā Žans Valžāns ir pilnīgs pārcilvēks gan garīgā, gan fiziskā nozīmē. Par to, ka viņš ļoti ātri kļūst ārkārtīgi turīgs, laikam pat nebūtu jābrīnās. Brīžiem viņš ar savu kautrīgo pieticību, veselīga egoisma trūkumu un nevēlēšanos runāt skaidru valodu pat ar saviem vistuvākajiem ievērojami gandē gan savu, gan citu dzīves. Mani vienmēr ir kaitinājuši sižeta pagriezieni, kuru pamatā ir nevēlēšanās runāt. Tie, šķiet, vairāk raksturīgi senākai literatūrai. Kopumā stāsts šķita interesants, lai arī panaivs. Lasīju kādas divas nedēļas, man tādam klucim tas ir ātri.

Darbs latviešu valodas 1960. gada izdevumā ir divās apjomīgās grāmatās, kopā ap 1500 lpp. Tā pat ir minēta vikipēdijas garāko stāstu sarakstā. Vairāk nekā ceturtā daļa stāsta tieši uz sižetu nemaz neattiecas. Autors, piemēram, pastāsta par dumpjiem vai Vaterlo kauju, vai arī dalās filozofiskās pārdomās. Atzīšos, ka ne visur centos iedziļināties. Tomēr par Vaterlo kauju, kā arī Francijas tā laika vēsturi kā tādu, tomēr (beidzot) ieinteresējos. Nezinu, kā ir tagad, bet man vidusskolā franču revolūciju vajadzēja zināt tik pamatīgi, ka pret to spēja rasties vienīgi riebums un viss tika nošpikots bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Lasot par barikāžu celšanu, nesapratu, kāpēc tieši grāmatas varoņi tā rīkojas. Tas ir, piepeši kādā Parīzes nostūrī ņem un ceļ barikādi. Es varbūt kļūdos, bet tas laikam būtu līdzīgi kā Rīgā celt barikādes Āgenskalna vidū, Bišu ielā. Vismaz es tā sapratu, jo nekādu stratēģisku objektu tur nebija, neskaitot vienu krodziņu.

Tā es vienu vakaru atliku grāmatu maliņā un palūkojos vikipēdijā, kas rakstīts par franču tā laika vēsturi. Mans diletanta viedoklis – haotiska ņemšanās, daudz revolūciju, ļoti daudz asiņu un nežēlības. Pēdējais karalis Luijs Filips, šķiet, bijis tik humāns un miermīlīgs, ka, negribot izliet asinis, atkāpies bez īpašas pretošanās.

Nē, nu, var jau būt, ka franču n-tās revolūcijas cilvēces vēsturē ir nez kāds pagrieziena punkts. Kaut gan man ir spēcīgas aizdomas, ka franči vienkārši pamanījušies iesmērēt visai rietumu pasaulei savu vēsturisko varoņstāstu kā kaut ko superunikālu bez kā mūsdienu pasaule nemaz nebūtu iedomājama. Līdzīgi kā genocīds pret ebreju tautu nostiprināts rietumu pasaules vēsturiskajā tradīcijā un, lai Dievs žēlīgs tam, kurš iedrīkstēsies šo milzu lomu apšaubīt.

Kopumā autora uzskati ir samērā kreisi un progresīvi. Pieņemu, ka šī iemesla dēļ viņš gan bija, gan vēl ilgu laiku arī būs populārs. Turīgāku cilvēku raizes nav Igo bēda, viņam sirds sāp par nabadzīgākajiem. Izskatās, ka viņš ticējis, ka nabadzīgie noteikti būtu labi cilvēki, ja vien apstākļi būtu bijuši piemēroti. Viņa skatījums uz ielas puikām, kam maigākais iespējamais mūsdienu apzīmējums būtu “huligāni”, ir ārkārtīgi romantizēts, sak, viņi visi taču sirdī ir tikai nesamaitāti bērni!

Klosteriem arī ir ticis, citēšu dažus fragmentus.

Šai mājā varbūt vairāk nekā jebkur citur ir dzirdēti tie jaukie bērnu teicieni, kas pieaugušajiem allaž liek domīgi pasmaidīt. Šais četrās drūmajās sienās kāda piecus gadus veca meitenīte reiz iesaucās: “Māt, viena no lielajām man nupat teica, ka man šeit jāpaliek vairs tikai deviņi gadi un desmit mēnešu! Kāda laime!”

Turpat notika arī šāds neaizmirstams dialogs:

KĀDA KLOSTERA MĀTE: – Kāpēc tu raudi, mans bērns?

BĒRNS (sešus gadus vecs) elsodams: – Es teicu Alīsei, ka protu uzdoto Francijas vēsturē. Viņa saka, es neprotot, bet es taču protu!

ALĪSE (lielā, deviņus gadus veca): – Nē, viņa neprot.

KLOSTERA MĀTE: – Kā tad tā, mans bērns?

ALĪSE: – Viņa teica, lai es uz labu laimi atverot grāmatu un paprasto to jautājumu, kas uzšķirsies. Un viņa atbildēšot.

– Nu, un tad?

– Viņa neprata atbildēt.

– Ko tad tu viņai jautāji?

– Es atšķīru grāmatu uz labu laumi, kā viņa teica un uzdevu pirmo jautājumu, ko atradu.

– Un kāds bija šis jautājums?

– Kas notika pēc tam?

No klostera akmensplātņu grīdas tika pacelta šī grēksūdze, ko septiņus gadus veca grēciniece bija jau iepriekš uzrakstījusi, lai neaizmirstos:

– Mans tēvs, es apsūdzu sevi skopulībā.

– Mans tēvs, es apsūdzu sevi laulības pārkāpšanā.

– Mans tēvs, es apsūdzu sevi, ka esmu pacēlusi acis uz vīriešiem.

Turpat kāda maza, vecāku pamesta meitenīte atradene, ko klosteris audzināja aiz žēlsirdības, pateica šos aizkustinošos un satriecošos vārdus: viņa dzirdēja citas runājam par savām mātēm un, kaktiņā ierāvusies, nomurmināja:

– Bet mana māmiņa nebija klāt, kad es piedzimu!

Subjektīvais baudījums 8/10.