Vide pret latviskumu

Tādi balsojumi kā šis par likuma grozījumiem, kas svītro prasību krasta kāpu aizsargjoslā ciemos obligāti iekļaut īpaši aizsargājamos biotopus, man liek aizdomāties, īpaši vienas nacionālas partiju apvienības sakarā.

Es nesaprotu. Ja reiz cilvēki ir apvienojušies partijā, lai gādātu, ka dzimst vairāk latviešu, ka viņi tiek audzināti latviešu garā, lai latviešu kultūra zeļ un plaukst un tā tālāk, tad kā iespējams tik vienaldzīgi attiekties pret vidi, kurā dzīvos latvieši un viņu bērni? Vai viņi tiešām domā, ka Latvijas ir daba ir neizsmeļams resurss? Ka ekonomiskās intereses allaž ir svarīgākas? Bet tā ir īstermiņa domāšana, tieši tas, kā politķi domāt nedrīkstētu!

Latvijas meži, saldūdens, kāpas un citi vides resursi nepavisam nav bezgalīgi. Cilvēku vēlme dabūt vairāk naudas gan ir bezgalīga. Jo tāda ir cilvēka daba – viņam vajag vismaz mazliet vairāk nekā kaimiņam. Tāpēc ekonomikas vārdā upurēt dabas ilgtspēju ir stipri tuvredzīgi.

Es nerakstīšu par rādītājiem, kas liecina, ka vides jautājumos Latvijā ir ziepes un ka paliek aizvien sliktāk. Tos, ja grib, katrs var sameklēt pats, īpaši jau deputāti ar saviem algotajiem palīgiem. Bet es varu iedomāties teorētisku scenāriju, kurā man jāizdara izvēle.

1. Dzīvot latviskā vidē, apmēram tādā kā līdz šim, ikdienā uz ielas, veikalos pārsvarā runāt latviski, varbūt kādreiz aiziet uz kino vai teātri un redzēt kaut ko dzimtajā valodā. Bet par to meži būtu kļuvuši par tādiem kā sērkociņu laukiem. Pat visparastākais stārķis būtu kļuvis par milzīgu retumu. Latvijas pārtika būtu kļuvusi tik neveselīga, ka ne ar ko neatšķirtos no importētās. Cilvēki likumsakarīgi vairāk slimotu. Vējš un smiltis, īpaši piekrastē sagādātu milzīgas problēmas. Būtu jāierobežo saldūdens patēriņš.
2. Dzīvot aptuveni tādā dabā kā līdz šim, bet ar drošu apziņu, ka tā tiek pieskatīta un ka paliks tikai labāk. Toties latviskās vērtības ikdienā man būtu pieejamas tikai tik, cik internetā. Būtu pieejamas pavecas filmas, mūzika, kāds teātra izrādes ieraksts. Ar vecajiem draugiem vēl varētu sazināties latviski. Bērnus arī varētu audzināt latviskā garā, kaut gan tam būtu tikai sentimentāla, nevis praktiska nozīme.

Ja es dzīvotu viens pats, bez bērniem, izvēlētos pirmo variantu. Tāpēc, ka manā atlikušajā dzīves laikā vidi diez vai paspēs sabojāt tik ļoti, ka dzīvot man būs ārkārtīgi nekomfortabli.

Bet es nedzīvoju viens pats, man ir bērni. Es gribu, lai viņi augtu labos apstākļos. Tāpēc mana izvēle būtu otrs variants.

Lūk, šie cilvēki manis pieminētajā balsojumā bija pret vides interesēm:

Pa partijām sadalījums: Jaunā konservatīvā partija – 13 balsis, Nacionālā apvienība – 9, Jaunā vienotība – 2, ZZS – 2, Saskaņa – 1, KPV LV – 1.

Informācijas par šo grozījumu minimums pretrunīgumu viņiem ir bijis pietiekoši daudz. Viņu izvēle to ignorēt ir mana izvēle viņus uzskatīt par tuvredzīgiem tipiem, kuriem atbildīgas lietas uzticēt nedrīkst, un ņemt to vērā visās turpmākajās vēlēšanās.

Tieši šajā konkrētajā jautājumā būs vēl arī trešais lasījums, līdz kuram pieļauto kļūdu var labot. Un, kā saka, politika ir kompromisu māksla. Ja kāds no nosauktajiem par šo jūtas apvainojies un uzskata, ka pārspīlēju, lūdzu ar saviem darbiem parādīt, ka vides aizsardzības jautājumi jums nav tikai tukši vārdi.