Vērtības un individuālisms

Globāli un arī lokāli ziepes, manuprāt, ir individuālisma un vērtību trūkuma dēļ.

Civilizācijai, tādai, pie kādas esam pieraduši, ir nepieciešama milzīga loģistikas ķēde, kas mūs nodrošina ar resursiem. Vairāk vai mazāk nepieciešamiem – nav pat svarīgi. Bet ķēde pastāv un tai ir jāpastāv. Tāpat jābūt arī dažādiem reglamentējošiem ierobežojumiem, noteikumiem un likumdošanai, lai būtu skaidri noteikumi un sekas to neievērošanas gadījumā.

Bet, lai loģistikas ķēde darbotos, ar noteikumiem vien nepietiek. Vajadzīga ticība un uzticība ķēdes partneriem. Ja, teiksim, es strādāju savā darba vietā, man jābūt vismaz kaut kādai drošības sajūtai, ka man par darbu samaksās. Vai, ja man ir darījumu partneris, kas mani visdrīzāk apšmauks, tad nav vērts ar viņu tērēt laiku. Un tam ar likumdošanu ir tikai diezgan pakārtots sakars, jo visus nekad nepieķers un nesodīs. Varbūt atmaksājas riskēt un pārkāpt noteikumus! Līdzīgi kā Lietuvas kokvedēji ar pārmērīgi pārkrautām mašīnām – brauc ķēdītē un zina, ka noķers tikai pirmo, bet pārējie aizbrauks. Pēc tam pirmais brauc kāds cits. Un tā visu laiku. Viņiem efektīvi un labi. Latvijas ceļi bojājas, bet viņiem par to nav nekādas daļas. Atnāca, pietaisīja, aizgāja. Tāpēc arī pamatā ir jautājums par vērtībām un individuālismu.

Lai izveidotos civilizācija, vajadzēja ticību Dievam, baušļus, kopīgas tautas apziņu un visu citu, lai katrs spētu savu individuālo ego pabīdīt malā, un vienotos kopīgam darbam. Tā tika radīta mūsdienu civilizācija. Tas ir to cilvēku nopelns, kam ir bijušas vērtības un tās stādītas augstāk par individuālismu. Mēs mūsu civilizācijā dzīvojam uz aizgājušo paaudžu rēķina. Bezgalīgi tas nevar ilgt, jo individuālisti gandrīz visu palēnām izārdīs, velkot katrs savu diedziņu uz savu pusi. Kāpēc esmu tāds optimists un lietoju vārdiņu “gandrīz”? Tāpēc, ka šur tur pie teikšanas tomēr būs cilvēki ar vērtībām.

Gan Latvijā, gan rietumu civilizācijā individuālismam kaut kad pienāks gals, jo citādi tā vairs nespēs pastāvēt. Cilvēki vienkārši būs spiesti vienoties par kopīgiem principiem un noteikumiem, kas balstīsies nevis juridiska likuma spēkā, bet uz garīgām vērtībām. Visdrīzāk tas notiks lielas nelaimes rezultātā, jo cilvēks tā ir iekārtots, ka bez spēriena pa vienu vietu viņš radikālām izmaiņām nav gatavs.

Ko tikmēr darīt tādiem vienkāršiem cilvēciņiem kā es, kas ar pasaules vai Latvijas glābšanu nekādā veidā nenodarbojas? Parūpēties par ģimeni. Lai vismaz tajā būtu kopīgas vērtības.

Diezgan netriviāls uzdevums ir izstāstīt bērniem kas un kāpēc notiek šajā liekulīgajā pasaulē.

Kad šis teksts jau bija tapis, uzgāju Edmunda Krastiņa eseju Kāpēc Latvija nevar labāk. Darbs apjomīgs, bet interesants, ir vērts ar to iepazīties pilnībā. Esejas beigu daļā izvirzīta hipotēze.

Līdz ar to mana hipotēze ir, ka galvenais traucēklis Latvijas attīstības ceļā ir okupācijas laikā deformētā sabiedrības kultūra, kuru 30 neatkarības gados tā arī nav izdevies pilnībā modernizēt un pietiekoši pietuvināt brīvās pasaules standartiem. Šī deformētā kultūra traucē pieņemt optimālus lēmumus, lai cik augstās domās par sevi un labi izglītoti nebūtu lēmumu pieņēmēji.