Iegājām veikalā un man mazā aizskrēja kaut ko skatīties. Pēc brīža skatāmies – stāv pie konfektēm, loba ārā no papīriņiem un ēd. Sadusmojos, pieskrēju klāt un kārtīgi salamāju. Mazā stāv, raud, pārdzīvo – saprot, ko izdarījusi. Pēc desmit minūtēm viņa jau atkal priecīgi skraida apkārt pa veikalu. Ja mani tā salamātu, es uz vismaz visu dienu to atcerētos un pārdzīvotu. Bet viņa? Paiet brīdis un viss, it kā jau viņa jau būtu rājienu aizmirsusi. Droši vien, kad biju maza, es biju tāda pati. Kāpēc pieaugot cilvēki tā mainās?
Šis nejauši dzirdētais stāsts man diezgan ilgi grozījās pa galvu. Gribēju saprast atbildi, bet tā nedevās rokās.
Vēlāk biju šo stāstu jau piemirsis un apcerēju, kādēļ nejūtos īsti apmierināts ar savu dzīvi. Pamatā, ja esi ar ko neapmierināts, ir divas izejas. Apmierināt savu vajadzību vai atteikties no tās. Līdzīgi kā gudrībā par notievēšanu.
Gribi ēst? Apēd ābolu. Negribi ābolu? Negribi ēst.
Protams, es daudz ko vēlos no sevis un savas dzīves. Grūti pat būtu visu saskaitīt. Līdz ar to pastāv arī daudz iemeslu būt nelaimīgam.
Tad es atcerējos nejauši dzirdēto stāstu. Vai tad bērni vēlas maz? Mazāk nekā pieaugušie? Nez vai tā ir. Bet tagad es saskatīju citu atšķirību.
Rāmji. Lomas. Priekšstati, priekšstatu kopums, kuros piespiedu brīvprātīgā kārtā jāierakstās, cilvēkam pieaugot, kļūst aizvien vairāk un ciešāki.
Piemēram, vispirms (jebkuram normālam cilvēkam) jāpabeidz skola. Tad jāiestājas universitātē vai jāpadien armijā. Tad jāsāk strādāt. Darbam jābūt labākam nekā bijušajam blakussēdētājam (viņš taču sliktāk mācījās!) un jāsaņem arī vairāk. Pēcāk jāapprecas un jālaiž pasaulē vismaz viens mazulis.
Jo jaunāks tu esi, jo šo rāmju ir mazāk. Tu tos neapzinies, neesi tos sev radījis pārlieku apgrūtinošos kvantumos, vai arī tos tev nav viltīgi iemānījuši citi cilvēki (tas jau nav vīrietis, kurš nav bijis armijā, meitenes ar netīrām drēbēm nestaigā vai zeltu nēsā tikai krievi). Turklāt “jaunības dullumā jau visu ko sastrādā”. Ej, uzrāpies pa Vanšu tilta vantīm 40 gadu vecumā un uz tevi tiešām skatīsies kā nenormālu. Bet 20 gadu vecumā? Tas arī ir tavs īstais vecums – šie rāmji, priekšstati, lomas, kuras no tevis sagaida citi un tu pats arīdzan.
Turklāt ne jau visi rāmji ir tik vienkārši uztverami un apzināmi. Tava mamma varbūt gaida, ka tu izaugsi liels un kļūsi par brīnišķīgu pianistu. Bet tev tās klavieres nemaz tik ļoti nepatīk un tu tā vietā daudz labprātāk spēlētu futbolu vai uzrakstītu dzejoli. Bet mamma ir viltīga vai despotiska, vai abi reizē un no klavierēm tu prom netiec. Pat, kad esi izaudzis, mamma reizēm pasaka – nav jau slikti tie tavi dzejoļi, bet kāds brīnišķīgs pianists no tevis būtu iznācis! Reizēm mammai arī neko teikt nevajag, tāpat var noprast, ko viņa domā.
Morāle. Lai nejustos nelaimīgs, nevajag pārmērīgi censties apmierināt savus vai citu cilvēku priekšstatus par to, kādam jābūt. Tie ir tikai priekšstati. Tajos ierakstoties, nav nekādas garantijas, ka būsi laimīgāks nekā ārpus tiem.
Problēma. Ja būsi pavisam ne tāds, kādu citi vēlas tevi redzēt, iespējams, viņi tevi tiešām redzēt vairs nevēlēsies. Tā kā cilvēks ir sociāla būtne ar vajadzību piederēt vismaz vienai vai dažām sociālām grupām (dēls, vīrietis, latvietis, fizmats, kristietis utml.) , pavisam bez sabiedrības ceļu aiz laimi var arī neatrast.
Morāle 2. Ja tevi uztrauc tavs vecums, atceries, ka tas tādēļ, ka tavam gadu skaitlim līdzi velkas dažādu priekšstatu un tēlojamo lomu kopums. Tieši tā ir patiesā gadu nasta nevis ieraksts pasē.
Morāle 3. Nevajag pārāk daudz prasīt no sevis un citiem.