Eju pa Maskačku, pamanu onkulīti – riteņbraucēju, kurš garām ejošajai sievietei jautā ceļu. Neklausos, soļoju tālāk. Kad esmu pagājis garām, dzirdu “maladoj čelovek”. Pagriežos, onkulītis kaut ko pagari krieviski nober. Pārjautāju “latviski var”? Viņš atbild “pirts”. Saku “nav ne jausmas, nevaru palīdzēt” un dodos tālāk.
Gandrīz turpat blakus trīs meituki tā ap 16 jautā “ņebuģet sigaretka?” “Cigarete?” pārjautāju. Atbildi negaidu, pasaku “Nē, nebūs” un dodos tālāk. Pēc dažiem soļiem atceros, kā ar draugu reiz spriedām, ka, ja jautā krieviski, tad cigaretes vajag dot. Ja latviski, tad nē.
Nakts tirgū palūdzu kilo ķiršus. Tie maksā 1.90 kilogramā. Zinot pārdevēju niķus iesvērt “drusku vairāk”, izņemu no kabatas divus eiro un negrasos piekrist piedāvājumam. Pārdevēja nober “za dva piģisaķ možna, da?” un vēl kaut ko. Paskatos uz viņu kā tādu marsieti (es taču latviski prasīju un vēl tik daudz pa virsu iesvērt!) un atbildu vienā vārdā “ko?” Saņemu apmēram to pašu tekstu latviski un atbildu, ka vairāk par diviem eiro nemaksāšu.
Mazliet vēlāk dodos nopirkt vēl kilogramu, šoreiz par 2.50. Mana un pārdevējas komunikācija notiek latviski un jūtu labvēlīgu attieksmi pret sevi. Kilograms tiek nosvērts pilnīgi precīzi. Saku “paldies”, viņa – “paldies jums”.
..šādas ainas, protams, daudz, bet lasot atgādināja par ainu, kad pirms 12 gadiem gāju uz kojām Purvciemā. nāca pretī sieviete un krieviski prasīja par slimnīcu. es sāku latviski stāstīt, kur tā atrodas un šī man krieviski jautā “a krieviski nevar?”, teicu: “labi, neko!” un aizgāju 🙂
nepateikt cilvēkam, kur ir slimnīca. jauki. ātros arī nesauktu, kamēr nepaprasīs latviski?
..pirmkārt, es jau pateicu, kur ir slimnīca, otrkārt, viņa no tās puses jau nāca. es nedomāju, ka viņai bija vajadzība pēc tās iestādes (narkomānu vai kas tur toreiz bija)! lai gan – ja prasītu vilciena staciju, no kuras atiet vilciens uz Krieviju, varbūt pacenstos kaut kā izdabūt no sevis kaut ko krieviski 😉
P.S. daudzi latvieši tik pieradinājuši, ka tādiem te var ļaut runāt svešā mēlē, lai gan dzīvots te jau n-tos gadus. reiz man viens šoferis teica, ka viņam birojā strādā viena krieviete, kura jau 20 gadus pārraksta un sūta latviskus dokumentus, bet latviski nerunā. tā ir ietiepība, nekas vairāk. kā gan cilvēki, kas atbrauc te uz īsāku laiku, 3 vai mazāk mēnešu laikā jau iemācās latviski?
es piekrītu, ka ir jārunā latviski, bet ir jāizvērtē situācijas, manuprāt, piem, ja runa ir par veselību – nevar atteikt palīdzību cilvēkam tāpēc, ka viņš nerunā latviski vai teikt tikai latviski, zinot, ka viņš nesaprot (lai gan tu varētu pateikt tā, lai viņš saprastu.) ierakstā minētie gadījumi, kur prasa cigareti vai pārdevējas teiktais tirgū ir tādi, kur, manuprāt, tiešām nevajag pāriet uz krievu valodu, bet, ja tev cilvēks prasa, piem, kur ir slimnīca… bet labi, nav svarīgi.
..nemāku to valodu un nemācīšos. tie, kas te dzīvo ilgstoši, ja gribēs, sapratīs. cik nav braukts mašīnā ar kādu, kurš māk tikai krieviski un es saprotu, tikai nemāku atbildēt. toties viņš nemāk atbildēt, bet saprot mani un tā mēs varam runāt katrs savā valodā un saprasties. tā tante toreiz saprata, tikai gribēja, lai es piekāpjos viņai pats savā zemē.
ļaunā tante – prasa, kur ir slimnīca (lai gan viņai patiesībā to nemaz nevajag un viņa jau nāk no tās puses), prasa krieviski, speciāli izliekas, ka nesaprot, lai liktu tev piekāpties savā zemē. labi, ka viņas slepenais, ļaunais (droši vien gadiem plānotais) spītīgais manervrs neizdevās. 🙂 valodas zināt vispār nav labi, jo mazāk valodu zinām – jo labāk mums pašiem.
Neredzot savām acīm to situāciju ar tanti, negribētu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus.
Mana subjektīvā sajūta ir, ka pēdējo ~10 gadu laikā nav notikusi nekāda krievvalodīgo masas pavirzīšanās uz latviešu valodas pusi. Drīzāk otrādi. Par to arī šis ieraksts.
No personīgās pieredzes zinu, ka Latvijā, izrādās, mierīgi var strādāt par personāla speciālistu vai grāmatvedi un neprast latviešu valodu elementārā sarunvalodas līmenī. Man zināmi ir četri gadījumi pēdējo divu gadu laikā no kādiem ~20, ar kuriem sanācis kontaktēties.
jā, nu, tas ir ļoti skumji, ko lai piebilst. mana doma drīzāk bija tāda, ka īpašās situācijās ir valodas robežām jāpārkāpj – ja tas iespējams. mana pieredze ar krievvalodīgajiem ielākoties bijusi līdzīga kā rakstīja anj.book – es runāju savā, viņi savā valodā un viens otru saprotam. tad vēl tādi, kas perfekti runā latviski, un, arī tādi, kas nerunā latviski nemaz, bet tie pārsvarā ir bijuši vecāki cilv – piem. mana kādreizējā kaimiņiene un viņa ir ļoti jauks un izpalīdzīgs cilvēks un es viņai (es nez, cik viņai gadu, kādi ~70?) neliku runāt latviski, ko viņa acīmredzami nespēja.
Par tendenci runājot, ne man vienīgajam liekas, ka krievi aizvien vairāk atsakās runāt latviski.
http://m.la.lv/ko-nepasaka-politiki-pasaka-daktere-latviski/