Šī gada vasaras brīvdienās nolēmām braukt uz Poliju. Kāpēc? Es nekad Polijā nebiju bijis un gan jau tur kaut kas interesants ir ko redzēt. Ja arī nē, tad vismaz savām acīm pārliecināšos, ka tur nekā interesanta nav.
Tā kā Polija nav ļoti tālu, tad plānojām braukt ar auto, parastu universāli. Varbūt, ja es būtu viens ceļotājs vai divatā ar sievu, varētu apsvērt alternatīvas, bet ar diviem maziem bērniem automobilis dod iespēju pārvietoties maksimāli ātri, ērti un īpaši nesatraukties par pārmērīgu bagāžas svaru. Iecerētais un realizētais nedēļas maršruts bija Rīga – Augustova – Stančiki – Gižicko – Mikolajki – Olština – Malborka – Gdaņska – Varšava – Rīga.
Pavisam īsi par Polijas vēsturi.
Man šķiet, ka grūti saprast zemi, uz kuru esi aizbraucis, ja nemaz nezini, kas tajā agrāk noticis. Tāpēc dažos vārdos par Poliju.
Līdz ~500. gadam Polijas teritorijā dzīvojušas ķeltu, sarmatu, slāvu, baltu un ģermāņu ciltis. Ap 1000. gadu Polija izveidojās kā vienota valsts, kā arī pieņēma kristietību. Ap 1350. gadu Polija izveidojās neparasti liberāla pārvaldes forma, kas deva daudz brīvības un pat veto tiesības saviem dižciltīgajiem. 1569. gadā tika izveidota Polijas – Lietuvas ūnija, radot vienu no lielākajiem valstiskajiem veidojumiem tā laika Eiropā.
Pārliekais liberālisms neļāva veikt nepieciešamas reformas. Turklāt ienaidniekiem bija viegli manipulēt ar veto tiesībām, jo pietika uzpirkt tikai vienu augstmani. Attiecīgi Polijas – Lietuvas ūnija ar laiku kļuva pavisam vāja. Līdzīgi Molotova – Rībentropa paktam par tās sadalīšanu savā starpā vienojās Prūsijas karaliste, Austrijas ekshercogiste un Krievijas impērija. 1795. gadā Polija un Lietuva oficiāli vairs nepastāvēja.
Polijas valsts atdzima 1918. gadā. Uzreiz nācās iesaistīties vairākos militāros konfliktos gan ar Vāciju, gan PSRS, gan Čehoslovākiju, gan Ukrainu, gan arī Lietuvu. Otrajā pasaules karā Poliju sadalīja PSRS un nacistiskā Vācija. Pēc otrā pasaules kara beigām Polijas valsts tika atjaunota, bet tās robežas mainījās. Polija ieguva Gdaņsku un tās apgabalu, ka arī teritorijas uz rietumiem. Zaudēta tika Viļņa, Ļvova un citas teritorijas austrumu pusē. Kopā no 386 km2 Polijas teritorija samazinājās uz 313 km2.
Pēc otrā pasaules kara Polijā valdīja komunistiskā partija. Pirmās brīvās vēlēšanas notika 1989. gadā, kad arī tika atjaunota demokrātija.
Pirmā diena. Uz Augustovu.
Pirms izbraukt no Rīgas, devāmies uz bērnu rotaļlaukumu, lai jaunatnei vieglāk būtu nosēdēt garo ceļu līdz Augustovai vai, ticamāk, kādam starpfinišam. Tāds arī pienāca pēc dažām stundām pie Šauļiem, kur Girelē izvēlējāmies ieturēt pusdienas. Bez neliela rotaļlaukuma bija arī dīķis ar zivīm un vardi, kā arī basketbola laukums ar durvīm (dēlam ļoti patīk virināt durvis) un pamīkstu bumbu. Mazliet pamētāju bumbu grozā, nebiju to darījis, šķiet, kādus 17 gadus.
Augustovā nonācām ap septiņiem vakarā. booking.com bijām rezervējuši naktsmītni ar ļoti augstu reitingu un tā patiešām attaisnoja savu izcilo reputāciju. Bērniem bija mantas ar ko paspēlēties, batuts lēkāšanai, pat Playstation 2.
Meklējām tuvākos pārtikas veikalus, bet tie svētdienas vakarā bija jau slēgti. Pa ceļam pacienājāmies ar dažām ogām no ceļmalā augošajiem ķiršiem. Atradām benzīntanku, nopirkām tur maizītes un čipsus (kāpēc Polijas vidusmēra veikalā var dabūt tikai siera un paprikas čipsus?). Bija paprāva rinda, bet sievu ar bērniem apkalpoja pirmos. Ejot līdz Augustovas centram, ievērojām pirmo žabka – nelielu 6-23/7 pārtikas veikalu. Vēlāk iepirkāmies gandrīz tikai žabkās, jo to bija daudz un tās bija atvērtas tad, kad mums tas bija vajadzīgs.
Vispār ar ēdienreizēm mums negāja viegli. Meita neēd nepazīstamus ēdienus. Piemēram, ja čipsus, tad tikai tomātu. Ja maizi, tad tikai bez sēkliņām un baltmaizi. Toties dēls ēd praktiski visu, tikai dara to diezgan netīrīgi un ir vēl pārāk mazs, lai saprastu, ka jāēd ir tad, kad jāēd, jo vēlāk vairs nebūs. Pāris reizes ar sievu ēdām uz maiņām, jo jaunais cilvēks pie galda nebija noturams, bet gribēja skraidīt apkārt. “Skraidīšana apkārt” kafejnīcā dēla gaumē nozīmēja atrast visas iespējamās durvis un virināt tās, doties ekskursijās uz virtuvi un tamlīdzīgi.
Man pašam standarta ēdiens bija pierogi (pelmeņi) ar sēnēm un kāpostiem, jo, ja no ēdienkartēm izsvītro sieru, krējumu, biezpienu utt., kā arī gaļu, tad nekas daudz pāri nepaliek. Vienu reizi arī pusdienojām atsevišķi – sieva ar dēlu pankūkās, mēs ar meitu Gdaņskas stacijas kebabos.
Cilvēku centrā bija diezgan daudz. Aizgājām līdz Augustovas kanālam un neviļus iztraucējām sievieti, kura tajā brīdī sniedza savu artavu kopējā pilsētas aromāta nostiprināšanā. Jāatzīst, ka publiskas tualetes visā Polijā šķita pārāk reti sastopamas. Vēlāk ar līdzīgu problēmu nācās sastapties arī Varšavas centrā.
Kopumā Augustova ir tāda Rēzeknes lieluma pilsēta, visai glīta, bet bez īpaša mērķa uz to braukt diez vai ir vērts. Gan šeit, gan vēlāk citur Polijā šķita, ka dzīvojamās ēkas ir stipri līdzīgas cita citai.
Otrā diena. Uz Stančikiem un Gižicko.
No rīta devos uz veikalu sagādāt ģimenei brokastis. Lai būtu ātrāk, braucu ar auto. Pēc pailgas līkumošanas nonācu Lidl-ā, sapirku, kā likās, visu vajadzīgo, un braucu atpakaļ uz naktsmītni. Izrādījās, aizmirsu pienu. Vēlreiz paskatījos kartē un aizgāju līdz tam pašam veikalam ar kājām, kas bija krietni ātrāk nekā ar auto.
Stančiki ir mazs ciematiņš, kurā dzīvo 35 cilvēki. Kāpēc tad uz turieni braukt? Tāpēc, ka tur ir interesanti dzelzceļa viadukti, apmēram 200 metrus gari un 36 metrus augsti. Apmeklētāju tur bija salīdzinoši daudz un, ja gribēja tikt viaduktiem tuvu klāt vai uzkāpt uz tiem, vajadzēja nopirkt arī biļeti par dažiem eiro.
Nokāpām ar meitu arī lejā pie upītes. Kad devāmies augšā, lejā pa grants taciņu brauca divi bērni. Jaunākais puika mums kaut kā palidoja garām, bet meitene, kura brauca aiz viņa, nenoturējās uz takas un traucās meitai tieši virsū. Strauji pacēlu meitu rokās, bet meitene pati apzināti nogāzās ar divriteni uz sāniem, lai neuztriektos mums virsū. Paldies viņai par to, kaut arī kādus nobrāzumus tas no viņas noteikti prasīja. Varbūt, ja es mācētu poliski, būtu apjautājies, vai nav traki sasitusies.
Tipiska mūsu saruna ar poļiem sākās ar English?, uz ko saņēmām noraidošu galvas mājienu. Turpinājām ar Ruskij?, saņēmām apstiprinošu galvas mājienu un kaut kā turpinājām stomīties tālāk. Rakstītos poļu tekstus, mazliet zinot krievu valodu, aptuveni var saprast. Ar sarunāšanos ir grūtāk, bet ne pilnīgi neiespējami. Piemēram, pludmalē mani uzrunāja kāda sieviete un no viņas monologa sapratu vārdu tualet. Viss taču skaidrs, tikai palīdzēt nekā nevarēju. Katrā ziņā tas, ka poļi caurmērā slikti zina angļu vai krievu valodu, noteikti nav iemesls, lai uz Poliju nedotos. Jo cilvēki laipni, vismaz tie, ar kuriem sastapāmies. Kā reiz rakstījis Lato Lapsa, ja ir papīrs un zīmulis, tad var saprasties arī, valodu nezinot. Mums ne reizes nebija nepieciešams meklēt papīru vai rakstāmo.
Pa ceļam uz Gižicko iegriezāmies miniatūrā ciematiņā Kuty, jo jaunākais pasažieris vairs nebija pierunājams braukt tālāk. Turklāt, bieži skatoties uz aizmuguri, uz bērniem, man palika slikti. Tas arī bija vienīgais ceļa posms, kad pats nesēdēju pie stūres, jo sievai dēla mierināšana padodas labāk. Izlocījām kājas un nomēģinājām vietējos saldējumus. Pēc tālumā ik pa laikam dzirdamā turrturr veiksmīgi atradu arī tā autoru – parasto ūbeli (Streptopelia turtur). Latvijā šis putns arī esot sastopams, bet nekad nav gadījies to redzēt vai dzirdēt.
Arī Gižicko ir Rēzeknes lieluma pilsēta, bet sajūtu ziņā šķiet daudz lielāka. Vasarā to apmeklē daudz tūristu. Pie ezera ir populāra pludmale, karuseļi, suvenīru būdiņas. Labu laiku pakavējāmies pludmalē, aizgājām uz meitu iemēģināt karuseli. Bija arī bailes; meitai no karuseļa griešanās, man no varbūtības, ka viņa varētu arī nejauši izlidot ārā.
Kādu brīdi pameklējām pusdienu vietu, bet ap pieciem jau daudz kas tika vērts ciet. Atradām restorāniņu, kur par mums krietnu laiku neviens nelikās ne zinis, tā sakot, lai jau sēž tie ārzemnieki. Līdzīgi mums gadījās ar vēlāk pa ceļam uz Varšavu, tikai tur aizmirsa arī daļu no pasūtījuma (ok, tas varbūt neskaidri tika pateikts), kā arī pieņemt samaksu (lai vismaz atdotu atlikumu).
Uzkāpām vietējā ūdenstornī, kurā ir arī kafejnīca un miniatūrs muzejs. Būtu jauki, ja arī Rīgas ūdenstorņiem atrastu līdzīgu pielietojumu.
Naktsmītne šoreiz bija mazliet ārpus pilsētas. Iegādājāmies katrs pa dzērienam, cerējām uz mierīgu vakaru, bet jaunākais dabūja pa muti ar paša atvēzētām šūpolēm, kamēr vecākajai te auksti, te atkal kas cits, kā dēļ noteikti jāpievērš viņai uzmanība. Toties no rīta varējām skatīties kā svīres lido tieši blakus un pat reizēm apstājas virs mūsu loga. Ko viņas tur darīja, tā arī īsti nesapratām.
