Kas tad, manuprāt, ir svarīgi? Nekas daudz. Tikai mēs paši un tie, kas ir mums apkārt. Galvenais, lai mēs un citi mums apkārt justos labi, ideālā gadījumā – laimīgi. No tā arī izriet viss pārējais.
Lielā dzīves problēma ir atrast līdzekļus un to ideālās proporcijas, ar kuriem tiktu sasniegts stāvoklis, kurā mēs ar citiem cilvēkiem justos labi. Līdzekļi, protams, var būt ļoti dažādi. Tā kā katram no mums ir savi individuāli uzskati par to, kas mūs un citus dara laimīgus un apmierinātus ar dzīvi, rodas domstarpības. Reizēm tās nolīdzināt ir ļoti grūti, varbūt pat neiespējami.
Būtu vajadzīga kāda fundamentāla zinātne, kas iespējami vispusīgi censtos izpētīt iespējas cilvēkiem kļūt laimīgiem un nolīdzināt dabiskā kārtā radušās domstarpības. Pēc tam cilvēkus būtu nepieciešams par šiem jautājumiem izglītot, kas šajā gadījumā nozīmētu veicināt cilvēku aizdomāšanos par to, kā mums visiem kļūt laimīgākiem, un vienošanos par dažiem fundamentāliem jautājumiem.
Tas arī ir vissvarīgākais šajā dzīvē. Viss pārējais ir sekundārs. Vienkārši nevajag aizmirst vissvarīgāko.
es pilnībā pievienojos virsrakstam, tas pilnībā atspoguļo pieminēto situāciju – vispārēju laimi
Šī tēma izsenis bijusi aktuāla. Hedonisms, epikūrisms..mūsdienīgākas versijas var meklēt amerikāņu utilitārismā ar “general happiness” kā tā izvirzīto mērķi.