Mēs visu mūžu mācāmies dažādas lietas. Tā tam vajadzētu būt no dzimšanas brīža, bet pēc pusaudža vecuma parasti garīgā attīstība piebremzējas. Kāpēc tieši ap to laiku parasti cilvēks tā brīža vērtības pieņem par relatīvi nemainīgām un tālāk viņa uzskatos mainās tikai nianses? Tieši tad dzīvē pamatīgi iespiežas dažādi (pieaugušo) laika kavēkļi, kuri dod iespēju nedomāt, atslēgties no realitātes.
Varbūt tas ir tikai pašaizsardzības mehānisms, lai, apzinoties patieso realitāti, nesajuktu prātā?
manupraat taa ir distances zaudeeshana – saaugshana ar visaadaam lietaam un darbiibaam, kuras pamzaam tevi paarnjem tiktaal, ka dziivo tavaa vietaa, bet tu esi tikai pasiivais instruments caur kuru tas viss notiek. taa ir ljoti nelaaga padariishana.
laikam tikai tagad apjeedzu, ka domaats burtiskaak, nekaa es sapratu. Tu laikam domaaji taadas pieaugusho izklaides, kas atteelotas karikatuuraa, es, savukaart iedomaajos, nu arii taas, protams, bet arii visaadas citas pieaugusho lietinjas – sportu, politiku, sabiedrikaas aktualitaates un taadaa garaa.