Skip to content

Sešdesmitie

Patiess stāsts par uzticēšanos sešdesmitajos gados

Sešdesmito gadu sākumā K. bija gandrīz 50 gadu, mākslinieces darbs fabrikā un lielākā daļa mūža aizvadīta visai nabadzīgi. K. vīrs okupācijas sākumā bija izsūtīts uz Sibīriju, no kurienes K. viņu izpirka ar prāva kukuļa palīdzību. Brīvībā viņš sabija tikai dažus mēnešus, jo viņu vēlreiz notvēra un atkal aizsūtīja uz gulagu. Viņš atgriezās arī otrreiz, bet ātri vien nomira. Par piemiņu no vīra palika meita, kurai sešdesmito gadu sākumā bija vien 13-14 gadi. Lai varētu savilkt galus kopā un būtu kaut mazliet pārticīgāka dzīve, K. mēdza tirgoties ar audumiem, drēbēm utml. lietām. Tolaik to sauca par spekulāciju un, ja noķēra, tad varēja piemērot cietumsodu ar mantas konfiskāciju.

Tā kā K. ar meitu mitinājās mazītiņā dzīvoklītī P. ielā, radās doma ieguldīt līdzekļus mājas celtniecībā. Bet vajadzēja to visu noformēt oficiāli. K. uz sava vārda to negribēja darīt. Ja nu viņu notver un soda par spekulāciju? Bija jau piedzīvots nepatīkams incidents, kuru sagādāja kādas pieķertas “kolēģes” izpļāpāšanās milicijā cerībā uz mīkstāku sodu sev pašai. Tolaik kratīšanā neko neatrada, jo lietiskie pierādījumi – grezni lakati tika steidzami sabāzti skurstenī. Bet vienmēr uz šādu veiksmi paļauties nevarēja. Turklāt K. oficiālie ienākumi bija visai niecīgi, mājas celtniecība izskatītos aizdomīgi.

K. pārcilāja prātā radus, draugus un paziņas. Uzticamākais šķita mirušā vīra brāļa dēls A. Viņam bija arī labi atalgots darbs lidostā, kādēļ varas iestādēm nerastos aizdomas par nelegālu līdzekļu izmantošanu. Par nelielu samaksu A. …

%d bloggers like this: