Spilves pļavu šķērsošana

Man bija tāda vienkārša iecere doties paralēli sliedēm no Buļļu ielas līdz Bolderājai. 2009. gada novembrī šādu maršrutu biju pieveicis bez jelkādām problēmām. Šoreiz, teiksim tā, tik labi neveicās. Karte apskatāma ieraksta beigās.

Gāju līdz sasniedzu žogu ar uzrakstiem “Stop! Aizliegta zona”. Devos pa labi uz mazdārziņu pusi, jo tur bija iemīta taka paralēli žogam. Pēc kāda laiciņa nonācu mazdārziņos. Kādam garām ejošam puisītim, apmēram 10 gadus vecam jautāju, vai var tikt pāri grāvim. Izskatījās, ka viņš nesaprot ne vārda no manis teiktā. Pamēģināju noformulēt domu krieviski, uz ko viņš atbildēja vienā vārdā, ka varot. Īsti gan nebiju drošs, vai viņš saprata, ko es gribu.

Aizgāju līdz tiltam. Hapaka grāvis tajā vietā ir pieklājīgas upītes platumā.

Centos atrast vietu, kur varbūt kāds uzbūvējis tiltu, bet neko neatradu. Vienīgā iespēja – tikt uz dzelzceļa tilta aiz žoga. Tam savukārt vajadzēja pārvarēt paralēli žogam esošo Lāčupīti. Nemaz tik šaura un sekla tā nebija. Labu gabalu soļoju atpakaļ līdz atradu ļoti šaubīgu tiltiņu.

Pārgāju tam pāri un nu jau diezgan ātri tiku aiz žoga un šķērsoju grāvi pa tiltu.

Te žoga apiešanai pat kājas nevajadzēja saslapināt

Meklēju taciņu otrā pusē, bet tā nebija diez ko izteikta. Žogs tajā pusē pie grāvja atradās divmetrīgās niedrēs, kur man līst diez ko negribējās. Atradu, ka mazliet tālāk toties var izlīst zem žoga un kāds to ir darījis jau iepriekš. Tur pretī atkal grāvis, bet tāds neliels un sekls.

Bildē viss izskatās tāds maziņš, bet reāli zem žoga tikt varēja tikai pietupjoties un grāvis (Lāčupītes turpinājums) nemaz tik šaurs nav.

Noāvu kājas un pārbridu. Otrā pusē pļava ar dažādiem pagariem augiem.

Fotoaparāts te tika pacelts acu augstumā, nevis nolaists līdz viduklim.

Atradu viegli iemītu taciņu un centos soļot pa to. Viegli nebija un diezgan drīz secināju, ka tā ved drīzāk paralēli Hapaka grāvim nevis uz Bolderāju. Paskatījos kartē, padomāju un izlēmu doties atpakaļ. Atkal noāvu kājas, šķērsoju grāvīti, izlīdu zem žoga.

Nolēmu iet sliedēm pa otru pusi, jo priekšā ir jaunais dzelzceļa atzars un, kas zina, varbūt arī tas ir aiz žoga. Uz sliedēm stāvēja vagoni. Varēja jau laikam līst tiem cauri, bet iedomājos palūkoties, vai nevar tiltam izlīst pa apakšu. To diezgan viegli varēja izdarīt, tikai nācās saslapināt kājas apmēram līdz ceļiem, ejot pa tilta konstrukcijas pamatiem.

Otrā pusē mani gaidīja jauns pārsteigums divmetrīgu niedru izskatā. Centos atrast taciņu, bet neizdevās. Palauzos gabaliņu uz priekšu paralēli žogam un sliedēm. Drīz tiku uz tāda kā paaugstinājuma.

Niedrājs apakšā ir pāri manai galvai.

Nopriecājos un devos pa to paralēli Hapaka grāvim uz Kleistu ielu. Pēc neilga brīža parādījās divmetrīgās niedres, tad divmetrīgi dadži un visbeidzot tāda paša garuma nātres. T-kreklā un šortos maz prieka par tādu veģetāciju. Ja vēl būtu bijis kāds zars vai koks, ar kuru pastumt dzelošos augus malā, bet nekā tāda tuvumā nebija. Labu brīdi lauzos tāpat cauri, kas bija ne tik daudz sāpīgi, cik nogurdinoši. Nodomāju, ka ideāla vieta, kur nepieciešamības gadījumā noslēpt līķi, tiesa, dabūt to uz turieni nebūtu viegli. Šķita, ka pēc neilga gabaliņa divmetrīgie šausmoņi pazudīs un tā arī bija. Tikai pēc pārdesmit metriem tas ārprāts atsākās. Bilžu no tās vietas nav, nebija ne prātā.

Paskatījos kartē. Kādās 20-30 minūtēs biju pievarējis tikai 200 metrus jeb sesto daļu. Nē, tā es vairs negribēju tā turpināt. Devos atpakaļ pie žoga.

Apdomājos un izlēmu kādu gabaliņu pacīnīties uz priekšu paralēli žogam. Tur gan bija divmetrīgās niedres, bet dadžus un nātres nemanīja, turklāt drīz es sasniegtu paralēli žogam augošos kokus, kur, jādomā, būtu mazliet vieglāk iešana. Tā arī bija. Pavisam bez nātrēm un dadžiem nepaliku, toties nu man bija divi zari rokās.

Pēc diezgan nogurdinoša gājiena pārsimts metru garumā nonācu uz “ielas” jeb grantēta ceļa.

Mārtiņa Peniķa iela

Secināju, ka, ja es būtu nospļāvies par iespējamo sadursmi ar LDz apsargiem un soļojis pa žoga iekšpusi, šajā vietā arī būtu ticis ārā. Protams, paralēli sliedēm es nevarētu komfortabli turpināt ceļu līdz Bolderājai un tāpat nāktos doties uz Kleistu ielu.

Veiktais maršruts balticmaps.eu

Droši vien lieki teikt, ka šo maršrutu vairs nedomāju jelkad atkārtot. Pieklājīgi izsakoties, Latvijas Dzelzceļam pilnīgi nerūp vietējo iedzīvotāju un tūristu intereses, jo viņi ir aizvēruši kājāmgājēju satiksmei vienīgo tiltu pār Hapaka grāvi visai lielā apkaimē. Alternatīvu nav. Kā izsmiekls iežogotā tilta abos galos un abās pusēs rēgojas kāpnītes uz nekurieni. Cik papildus līdzekļu tas būtu prasījis neiežogot šīs gājēju pārejas un padarīt tās ērtākas? Gandrīz neko, jo tāpat tilts ticis nesen pārbūvēts vai pamatīgi renovēts. Protams, pašvaldībai jāuzņemas ne mazāka atbildības daļa, jo vajadzīgi arī celiņi. Ja, piemēram, veloceliņu iekārtotu paralēli sliedēm, nevis Kleistu ielai, tas būtu interesantāks, drošāks, lielai daļai braucēju arī lietderīgāks, turklāt nocērtamo koku daudzums būtu daudzas reizes mazāks.

 

Uz Bolderāju es tā arī neaizgāju, biju jau pārāk piekusis. Devos uz 36. autobusu. Kamēr stāvēju pieturā un domāju, vai autobuss man labvēlīgā kārtā nekavē grafiku, garām lidoja niedru lija. Nav pats retākais putns, bet 10-20 metru attālumā es to vēl nebiju redzējis. Nodomāju, ka šī momenta dēļ arī autobusu palaist garām nebūtu žēl.

Starp citu, autobuss tiešām kavējās un atbrauca tieši pēc niedru lijas aizlidošanas.

Ceļojums uz Bolderāju

Šī gada pirmajā maijā es izgāju no mājām un devos uz pieturu “Pērnavas iela”. Biju paredzējis iekāpt autobusā un doties pastaigā kādā man ne pārāk labi zināmā Rīgas vietā. Ja brauktu 13. autobuss, es dotos uz Kleistiem, bet, ja 3., tad uz Spilves lidostu.

Pa ceļam nogāju arī gar Grīziņkalnā notiekošo piketu. Bija sanācis ne sevišķi liels pūlis ar cilvēkiem, pie mikrofona krieviski runāja kaut kāds cilvēciņš un daži jaunieši dalīja apdrukātus papīrīšus sarkanā krāsā.

Es arī paņēmu vienu, pārlaidu acis, neko peļamu tajā neatradu un pametu cītīgāku skatu visapkārt. Biju praktiski vienīgais jaunais cilvēks tur, ja neskaitīja lapiņas dalošos. No skatuves nogāja manis pieminētais cilvēciņš un piepeši mani sagrāba nelabas aizdomas. Piegāju pie tuvāk esošā onkuļa un jautāju, vai viņš nezina, kurš bijis iepriekšējais runātājs. Onkulis apstiprināja manas klusās aizdomas, teikdams, ka tas bijis Nils Ušakovs. Vēl viņš piebilda, ka nav tik sapucēts kā televizorā un tādēļ varbūt pagrūti pazīt. Mājās ievēroju, ka esmu viņu pat netīšām nobildējis un ka onkulim par sapucēšanu laikam bijusi taisnība.

Pieturā pirmo, kā jau man iepriekš šķita, sagaidīju trešo autobusu. Iekāpu tajā, apsēdos un braucu uz priekšu. Pēc pāris pieturām iekāpa kāda sevišķi trokšņaina ģimene ~6 cilvēku sastāvā un apsēdās netālu no manis. Piespiedu kārtā kādu pusstundu nācās klausīties sevišķi skaļas sarunas par visdažādākajām sadzīves tēmām, kuras, par laimi, ilgi manā atmiņā neaizkavējās.

Pa ceļam nobildēju nelielo Iļģuciema dzelzceļa staciju. Sevišķi bieži vilcieni tur droši vien vairs nebrauc, kur nu vēl pasažieriem domātie, bet stacija ir.

Tālāk devos pa ceļu uz Spilves lidostu. Tās ēka man vienmēr iedvesusi cieņu, lai arī rotāta ar sirpi un āmuru. Nezinu, vai tā vēl tiek izmantota lidlauka apkalpošanai. Kopumā ēka diezgan nolaista. Labi, ka tai vismaz ir sargs, kurš, kā man gribētos cerēt, uzmana ēku no izlaupīšanas un demolēšanas. Manuprāt, lidostas ēkā ļoti labi iederētos kāds muzejs vai izstāžu zāle. Vienīgi līdz centram patālu.

Tālāk devos pa ceļu gar lidostas kreiso pusi. Diez cik viegli tas nebija, jo uz ceļa bija daudz, daudz ūdens un kaut kur peļķes malā gluži netraucēts gozējās pīļu tēvs. Kaut kā apgāju lielajai peļķei apkārt un devos uz priekšu. Pa labi no manis pāris skolnieciņu dzīvojās pa pamestu būdiņu un lielu kaudzi ar koka kastēm blakus lidostas teritorijai. Pa kreisi garām paskrēja kāds īpaši ātras pārvietošanās cienītājs. Mazliet tālāk pa labi varēju vērot daudz, daudz ceļamkrānu.

Kad biju nogājis labu gabalu uz Ziemeļiem, man nācās izvēlēties – brist taisni kaut kādos džungļos iekšā, kur vīdēja reti mīdīta taciņa vai arī sekot pa priekšu aizskrējušajam vīrietim uz šosejas pusi. Izvēlējos pirmo variantu.

Diez cik ātri uz priekšu netiku, jo ceļš bija pilnīgi pārplūdis.

Mēģināju tomēr kaut kā cīnīties, lienot cauri aizaugušajiem krūmiem. Pa ceļam sastapu daudz, daudz vārnu, kuras par manu klātbūtni nešķita pārāk sajūsminātas.

Kaut kā lēnām tomēr uz priekšu cīnījos un tiku pat līdz civilizēta izskata celiņam. Tas man deva iespēju pāriet pāri kreisajā pusē esošajam grāvim.

Aiz grāvja atklājās gluži pieņemams ceļš. Devos pa to Ziemeļu virzienā uz priekšu un gan pa labi, gan pa kreisi parādījās augsti koka žogi.

Secināju, ka dodos cauri mazdārziņiem. Pa ceļam redzēju vairākus tantukus un onkulīšus. Bija manāma arī viena otra ģimene ar savu privāto automobili. Īpaši necentos klausīties cilvēku sarunās, bet latviešu valodu tā arī diemžēl nesadzirdēju ne tobrīd, ne arī vēlāk visa ceļojuma gaitā.

Viens no foršākajiem ievērības cienīgajiem objektiem bija paprāvs paštaisīts vēja rādītājs. Tie baltie ripuļi sānos ir burku vāciņi.

No Spilves lidostas skrejceļa gala acīm atklājās visai glīts skats uz Rīgas centru.

Gabaliņu tālāk nonācu pie manā Nokia-s kartē iezīmētā Hapaka tilta. Kaut kā negribējās mēģināt līst pāri. Vispār otrā pusē atrodas mazdārziņi, kuriem piekļūt bez šī tilta lietošanas ir diezgan sarežģīti.

Arī manā – kreisajā Hapaka grāvja pusē virzienā uz Ziemeļiem turpinājās mazdārziņi un turpināju maldīties pa celiņiem starp tiem. Kādā brīdī man pretī nāca sieviete no iepriekš 3. autobusā izdzirdētās sevišķi skaļās ģimenītes un krieviski jautāja man ceļu uz autobusa pieturu. Atbildēju (latviski), ka tā īsti nezinu, bet vajadzētu būt tajā virzienā un parādīju ar roku. Viņa man vēlreiz krieviski – bet pateiksiet, kur ir pietura? Nobrīnījos, tāpat vēlreiz parādīju ar roku un atkal latviski noteicu, ka laikam jau tur. Viņa man – paldies un prom bija. Tā arī nezinu, vai kaut ko saprata no manis teiktā un rādītā un vai līdz savam galamērķim vispār aizkļuva.

Pats es turpināju doties uz priekšu. Pabrīnījos par pīļu pāri, kurš, kā izskatījās, vienā no nelielajiem mazdārziņiem bija apmeties uz pastāvīgu dzīvi.

Kad beidzot no mazdārziņu teritorijas biju ticis laukā, nonācu pie dzeltenas ēkas, izdaiļotu ar sarkanu cilvēciņu figūrām.

Vienmēr esmu mazliet apbrīnojis, ka atrodas cilvēki, kuri pieliek savus spēkus tādu it kā neinteresantu ēku izdaiļošanai. Galu galā – tas nav nekāds ofiss, viesnīca vai dzīvojamā ēka. Neviens pat neievērotu, ja tā noplukusi stāvētu ceļa malā. Droši vien jau arī nokrāsotu to īpaši daudzi neievēro, jo gājēju tajā vietā ir maz, bet automašīnas traucas garām lielā ātrumā.

Tālāk devos paralēli vilciena sliedēm. Izgāju cauri Bolderājai un no dzelzceļa tilta vēlējos nobildēt Buļļupes gulbjus, bet piedzīvoju nepatīkamu pārsteigumu – nespēju nospiest fotoaparāta knipsēšanas pogu. Dikti sabēdājos, bet pie gulbjiem tomēr aizgāju. Saskaitīju 16 lielos, baltos putnus.

Atkal uzņēmu kursu uz Ziemeļiem un gāju līdz nonācu pie jūras. Bija dikti vējains un jau pēc pārsimts gar jūras malu noietiem metriem devos Dienvidu virzienā vietā, kur, manuprāt, vajadzēja būt ceļam uz 3. autobusa galapunktu. Ceļa vietā es atradu šauru koka celiņu un riskēju tālāk doties pa to. Lai arī daudzas reizes esmu bijis Daugavgrīvā, par šāda celiņa eksistenci uzzināju pirmo reizi. Tas mani līkločiem ieveda kādas pļavas vidū, no kuras tikt laukā sausām kājām nemaz nebija tik vienkārši, jo pļaviņu no ceļa uz autobusu šķīra paprāva ūdens barjera. Pēc tam jau gāju uz autobusu, sagaidīju to un pēc kādām trim pieturām attapos, ka neesmu nopīkstinājis savu dzelteno kartona gabaliņu. Sapratu, ka esmu to aizmirsis izdarīt tāpēc, ka, iekāpjot reizē ar mani, to nedarīja vispār neviens pasažieris. Vairums no viņiem pēc tam izkāpa Bolderājā…

Pēc tam aizbraucu atkal līdz Pērnavas ielai, izkāpu un devos mājās :).

Kopumā bija interesanti. Sausākos laika apstākļos gan būtu komfortablāk, bet ne tik interesanti. Turklāt ir savs azartiņš tajā, ka nezini, kas gaida aiz nākošā stūra un vai vispār tiksi uz priekšu. Nezinu, vai gribētu ieteikt draugiem staigāt pa tādu maršrutu, jo visi to droši vien neuztvertu ar sajūsmu. Galu galā komforta maz, ko redzēt it kā nav, kājas pēc tam, iespējams, būs slapjas un dubļainas… Tomēr tā ir realitāte, tā ir mūsu galvaspilsētas otrā, trešā vai n-tā seja, kuru pazīst tikai retais. Tā ir interesanta tieši ar savu neparedzamo daudzveidību.