Barselona II

Barselona I

Ceturtajā dienā bija doma par baziliku, bet nevarējām vairs paspēt nopirkt biļetes. Tad nu devāmies uz akvāriju. Drusku bažījāmies, ka jaunākajai paaudzei zivis absolūti neinteresēs, bet izrādījās tieši otrādi. Patīkami pavadījām laiku, apskatot haizivis, astoņkājus, jūras zirdziņus, klaunzivis, zušus un vēl visu ko.

Zebras lielspurzivs
Zebras lielspurzivis
Interesanti, kā es tās zivis caur stiklu varētu pabarot?
Interesanti, kā es tās zivis caur stiklu varētu pabarot?
Šī zivtiņa protot uzpūsties un izplest adatas. Tā arī nesagaidījām
Šī zivtiņa protot uzpūsties un izplest adatas. Tā arī nesagaidījām
Par vēdera kutināšanu nekas nebija teikts
Par vēdera kutināšanu nekas nebija teikts

Rajonā netālu no akvārija, bija sapulcētas dažādas administratīvas ēkas, praktiski visas greznas un iespaidīgas.

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā
Viena no retajām vietām, kur redzējām Spānijas karogu

Turpat blakus bija arī iespaidīgs piemineklis Kristoferam Kolumbam. Pie tā daudz tirgotāju – imigrantu, izklājuši savas preces uz palagiem – suvenīrus, lakatus, mobilo tālruņu vāciņus un līdzīgus niekus. Vēl mazliet nostāk policisti. Acīmredzot, viņiem vai nu nav pienākuma nelegālos tirgotājus izgaiņāt, vai arī tie tur tiešām drīkst tirgoties.

Kolumbs
Kolumbs

Botāniskajā dārzā neiegriezāmies, jo tas atradās pamatīgā pakalnā, kas nozīmētu daudz trepju. Gājām tam apkārt un pa kalnainām ielām nonācām pie lielas strūklakas un mākslas muzeja. Lūk, šie objekti bija tik tiešām iespaidīgi. Strūklaku iesaka apmeklēt tumšajā diennakts laikā, bet tas mums bija pārāk sarežģīti paveicams.

Mākslas muzejs

Strūklaka

Sākotnēji uzkāpu augšā pie muzeja viens. Pamanīju netālu sievietes ar bērnu ratiņiem un gāju jautāt, kā tad viņas te tikušas. Izrādās, lietojot eskalatoru, kas nemaz neesot grūti. OK, ja jau viņas varēja, tad jau mēs arī, un iemācījāmies braukāt pa eskalatoru ar ratiem. Bērnu gan drošības dēļ turējām rokās.

Nedaudz tālāk ievērojām no ārpuses ļoti izskatīgu arēnu. Tajā brīdī domāju, ka tas ir futbola stadions. Izrādījās, ka tā ir bijusī vēršu cīņu arēna, kurā pa laikam tikuši rīkoti arī citi pasākumi. Tagad arēna kļuvusi par lielu iepirkšanās centru.

Arēna

Šajā dienā bijām redzējuši daudz ko skaistu, kas ikdienas nogurumam piešķīra citu jēgu.

Piektajai dienai mums bija biļetes uz La Sagrada Familia baziliku un devāmies turp. Tā kā bijām ar mazu bērnu, mūs ielaida iekšā pirms biļetē norādītā laika un bez rindas. Bazilika vēl nav pabeigta un plānots, ka darbi tiks pabeigti apmēram 2026. – 2028. gadā. Jau tās ārpuse ir neparasta, bet iekšpuse varbūt pat vēl vairāk. Slavenais Gaudi bazilikas projektu saņēma jau iesāktu, cik varēja spriest, visai tradicionāla izskata. Projekts tika pārskatīts un ļoti radikāli pārveidots. Tur, kur agrāk bija iecerētas tradicionālas ciku cakas, Gaudi ielika salīdzinoši vienkāršākas formas, piemēram, paraboloīdus, relatīvi mazāk izgreznotas kolonnas, kas atgādina kokus utt. Kopējais iespaids ir grandiozs. Bildēs to plašuma un diženuma sajūtu ielikt nevar. Pabeigta bazilika būs vēl interesantāka, tāpēc nākošo apmeklējumu jāieplāno pēc kādiem 15 gadiem. Torņos augšā diemžēl nelaida spēcīgā vēja dēļ. Arī ar ratiem torņos tikt nevar, kādam ar tiem būtu jāpaliek lejā.

Sagrada Familia

Sagrada Familia

Sagrada Familia

Fasāde bagāta ar detaļām, ilgi var pētīt
Fasāde bagāta ar detaļām, ilgi var pētīt
Bet pirmajam autoram iecere bija šāda
Bet pirmajam autoram iecere bija šāda

Sekojošajā pastaigā pa centru iegriezāmies no ārpuses ne īpaši krāšņā baznīcā. Iekšpusē trūka daudzu svētbilžu pie sienām vietās, kur tās īpaši paredzētas. Vietām plaisas, krāsa lobās nost. Bet tik un tā ļoti skaista un netipiski gaiša, salīdzinot ar pārējām mūsu apmeklētajām baznīcām. Bez mums tajā bija vēl tikai pāris cilvēku. Grūti pateikt kāpēc, bet iekšēji tā aizkustināja vairāk par citām redzētajām.

Església de Sant Agustí Nou

Vēlāk painteresējos par baznīcas vēsturi. Tā uzcelta 1750. gadā un celta augustīniešu vajadzībām. 1808. gadā franču okupācijas laikā tā lietota armijas vajadzībām. 1835. gadā izcēlās ugunsgrēks, kas nopostīja klostera ēkas. Baznīca no tā laika kalpo vietējās draudzes vajadzībām. 1936. gadā tā tika izlaupīta un atkal aizdedzināta. Baznīcas fasāde tā arī nekad nav tikusi pabeigta. Kā to sauc latviski, nezinu, bet katalāņu valodā to dēvē par Església de Sant Agustí Nou.

Nākošā ēka, kurā iegriezāmies, bija izstāžu zāle. Izskatījās, ka tā agrāk bijusi baznīca. Vēlāk uzzināju, ka ēka agrāk kalpojusi par slimnīcas kapellu. Izstāde nebija liela, toties interesanta. Tās tēma bija pusaudžu meiteņu “guļamistabas” jaunrade. Ar guļamistabu jāsaprot tas, kas radīts sev pašai bez nodoma to rādīt vēl kādam. Pārsvarā tās ir dienasgrāmatas, dažādi zīmējumi. Šī tēma esot salīdzinoši maz pētīta. Bija žēl, ka nemaz neprotu katalāņu valodu, bet tāpat skaisti.

Sesto dienu veltījām atpūtai Kaleljā. Aizstaigājām uz vietējo parku, kurš izrādījās kalnains, ne īpaši kopts un maz apmeklēts. Toties kartē bija atzīmēts, ka blakus ir ezers. Savas minūtes 30 veltījām, lai nonāktu līdz tam. Pa taisno nevarējām, jo ar ratiem doties pa trepēm pāri kalnam nevēlējāmies. Gājām apkārt un galā piedzīvojām nepatīkamu mulsuma brīdi. Ezers izrādījās liela autostāvvieta. Kartē tā nudien izskatījās pēc ezera – līdzīgā krāsā, blakus parkam un tādas apaļīgas formas.

Kalelja ir neliela, glīta mazpilsētiņa
Kalelja ir neliela, glīta mazpilsētiņa
Tajā mīt talantīgi botāniķi
Tajā mīt talantīgi botāniķi
Ar šādiem čukčukiem cītīgi pārvietojās pensionāri
Ar šādiem čukčukiem cītīgi pārvietojās pensionāri

Devāmies uz jūru. Pludmale tīra, skaista. Aug palmas.

Pludmale

Pludmale

Neparastas bija smiltis – drīzāk tādi kā mazītiņi olīši. Tādi, ka, paņemot saujiņu plaukstā, ātri vien visus var saskaitīt.

Smiltiņas

Jūrā ūdens silts, sāļāks nekā Baltijas jūrā un var kost acīs. Ļoti ātri paliek dziļš, turklāt ir pamatīgi viļņi. Vienubrīd, kad nebijām gana modri, nekrietns vilnis mūs izsvieda krastā, kas, ņemot vērā rupjās smiltis, nebija pārāk patīkami. Vēlāk atklājām, ka pa jūru var itin komfortabli dzīvoties drusku dziļāk, kur vēl nav izveidojušies lielie viļņi.

Pie jūras pavadījām gandrīz visu atlikušo dienu un laicīgi varējām doties uz vakariņām. Tur novērojām, kā pensionāri pirms vakariņām masveidā pulcējas pie telpas, kurā tika klāti vakariņu galdi, turklāt tādā skaitā, ka bijām spiesti nākt vēlāk. Tas mazliet atgādināja zvērus zooloģiskajā dārzā, kas spiežas pie krātiņa durvīm, kad viņi pamana kopēju ar ēdiena trauku.

Septītajai dienai īsti nebija plāna. Tad nu ņēmu informācijas centrā iedoto karti un izdomājām maršrutu, kurā iekļaut lielāko daļu tur iezīmēto un vēl neredzēto objektu. Sanāca interesanti.

Slimnīca

Vispirms aplūkojām vecu, ļoti glītu slimnīcas kompleksu.
Vispirms aplūkojām vecu, ļoti glītu slimnīcas kompleksu.
Tad - vairs nelietotu vēršu cīņu arēnu.
Tad – vairs nelietotu vēršu cīņu arēnu.
Pēc tam devāmies pie Torre Agbar debesskrāpja, kuru, pirms uzzinājām tā nosaukumu, dēvējām par pipsi.
Pēc tam devāmies pie Torre Agbar debesskrāpja, kuru, pirms uzzinājām tā nosaukumu, dēvējām par pipsi.

Mazlietiņ pagrozījāmies blakus esošajā lielajā iepirkšanās centrā un secinājām, ka tur var nopirkt visādas interesantas rotaļlietas, kādu nav Latvijā. Citi veikali mūs nevilināja. Pavisam netālu atradās liels tirgus. Sortiments līdzīgs Latgalītei, tikai daudz plašāks, trijos stāvos un cenas ļoti pievilcīgas.

Tirgus
Tirgus
Visbeidzot aizgājām līdz piekrastei, kur bija vējains, daudz cilvēku, bet kopumā skaisti.
Visbeidzot aizgājām līdz piekrastei, kur bija vējains, daudz cilvēku, bet kopumā skaisti.

Atpakaļceļā iegriezos vecā, bet joprojām lietotā dzelzceļa stacijā ar kādiem 20 peroniem. Centrālā stacija gan skaitās cita, daudz jaunāka un klucīgāka par šo.

Stacija
Stacija
Stacija
Stacija

Braucienu vilcienā mazliet pabojāja mežonīgi skaļa padsmitnieku varza, kura bez kliegšanas un ārdīšanās, cik varēju redzēt, vienubrīd nodarbojās arī ar līdzbraucošās meitenes somiņas satura izkratīšanu uz vagona grīdas. Nekāda būtiska pretreakcija no pasažieriem nesekoja. Droši vien tādēļ, ka gandrīz visi bija tūristi. Mūsu jaunā paaudze uz pusaudžiem reaģēja visai nervozi un tā kā ar ratiem uz citu vagonu pārcelties bija diezgan sarežģīti, meitenes pārcēlās uz citu vagonu bez manis.

Prombraukšanas dienā centāmies atrast pirmo slēpni Katalonijā, bet nesekmīgi. Daudz laika tam neveltījām, jo gribējām vēl iegriezties dabas muzejā. Tajā bija daudz visādu fosiliju, filmiņas par zemeslodes izveidošanos, visvisādi ieži un izbāzeņi. Kopumā diezgan interesanti, bet ne jaunajai paaudzei. Turklāt laika mums nebija īpaši daudz.

Izbijis kustonītis pie 20 metriem
Izbijis kustonītis pie 20 metriem
Trilobīti
Trilobīti

Pusdienas ieturējām pie ķīniešiem, kuri spāniski / kataloniski prata daudz labāk nekā angliski. Vispār ķīnieši / aziāti apkalpojošajā sfērā bija sastopami tik ļoti bieži, ka nav skaidrs, kā pilsēta agrāk bez viņiem iztikusi. Par ēšanu runājot, jāatzīmē garšīgā aukstā tomātu zupa gazpacho. Alus, cik tika nomēģināts, likās tāds konservatīvs. Labs, bet nekas īpašs. Daudz vairāk man pie sirds gāja citronu granita.

Tālākajā ceļā nekas ļoti īpašs neatgadījās, ja nu vienīgi atpakaļceļā pagadījās tik neparasti neaudzināts un nepieskatīts ~3 gadnieks, ka pacelšanās / nolaišanās laikā rāpoja pa grīdu, mētājās ar visu ko, tai skaitā iemeta mūsu guļošajai meitai ar karoti, bieži skraidīja apkārt un galu galā nebūtu bijis liels zaudējums viņu izsviest laukā ar visu māti vai vismaz iespundēt uz trim stundām atejā.

Meita izskatījās ļoti priecīga, atgriezusies mājās. Mēs jau arī nebēdājāmies.

No redzētajiem putniem vienīgie, kurus Latvijā tiešām nevar pamanīt, bija papagaiļi. Vienuviet redzējām tos barojamies tikpat droši kā baložus.

Papagaiļi

Pārējie putni – viena baltā cielava, lopu gārnis, mājas baloži, daudz gredzenūbeļu, žagatas, kaijas (droši vien vidusjūras, kas gan arī nav Latvijā, bet sevišķi nepētījām), lielie ķīri, mājas zvirbuļi, daži jūras kraukļi, pāris mājas strazdu, kovārņi, meža pīles, (parka) zosis, dadzīši, dažas lielās zīlītes un pāris lauku baložu. Nebija vārnu. Bija arī viens pelēks putniņš ar melnu galvu, lēkāja kā zīlīte pa koka zariem. Vispār, lai arī Collin’s a noteicēja putnu secībā orientējos diezgan labi, nebiju ievērojis, kur ir papagaiļi. Izrādās – beigās, introducētajās sugās un mūsu novērotie bijuši mūku papagaiļi (Myiopsitta monachus).

Gredzenūbele
Gredzenūbele
Papagailis ar medaļu. Tādi bija vairāki
Papagailis ar medaļu. Tādi bija vairāki
Purva zīlīte?
Purva zīlīte?
Latvijā praktiski nesastopamais lopu gārnis
Latvijā praktiski nesastopamais lopu gārnis

Tāds, lūk, ceļojums. Šis tas palika nerealizēts, piemēram, neaizbraucām uz klosteriem kalnos un izklaides parku. Varbūt varēja būt mazliet vairāk bilžu, bet populārākajiem tūrisma objektiem internetā var atrast daudz labākas bildes nekā man tās būtu šajos apstākļos iznākušas.

Barselona I

Viss iesākās ar to, ka laimēju apaļu naudas summu ceļojumam. Apmaksai vajadzēja notikt caur aģentūru. Pieredzes ar ceļojumu aģentūrām nebija ne man, ne sievai, vienmēr līdz šim visu saplānojām un rezervējām paši. Laiks visu saplānot it kā bija, bet novilkām garumā un pēdējā brīdī sanāca sasteigti un mazliet… tā kā sanāca. Būtisks nezināmais faktors, kas ietekmēja procesa plānošanu, bija līdzi ņemamā 11 mēnešus jaunā atvase.

Ceļā uz lidostu tika secināts, ka izsitumi uz jaunatnes muguras, drusku arī uz kājām, rokām, sejas tomēr būs nekas cits kā vējbakas. Vēl tikai dienu iepriekš es biju pilnīgi pārliecināts, ka tā ir parasta alerģija. Droši vien prātīgākais un apzinīgākais būtu bijis nekur nelidot. Jūs taču tā darītu, vai ne? Starp citu, krietni vēlāk, veicot analīzes, uzzinājām, ka tās tomēr nav bijušas vējbakas.

Uzzinājām, ka pasažieriem ar zīdaiņiem pienākas vieta prioritārajā rindā. Sīkums, bet patīkami. Tā vismaz ir Wizzair. Uzzinājām arī, ka bērnu ratus iekrauj pie reizes ar iekāpšanu lidmašīnā, kā arī, ka tos saņem nevis kopā ar standarta bagāžu, bet gan pa atsevišķu bagāžas lentu.

Būtībā visa pirmā diena aizritēja ceļā. Viesnīca atradās atsevišķā kūrortpilsētiņā kādas stundas piecpadsmit brauciena ar vilcienu attālumā no Barselonas centra. Vēl kāda pusstundiņa no lidostas, transportu gaidīšana un ceļš no stacijas uz viesnīcu 15 minūtes.

Viens no pirmajiem skatiem pa logu uz kādu dzīvojamo ēku man lika pasmaidīt un teikt – re kur Katalonijas karogs logā. Un tad vēl, un vēl, un tālāk vairs nebija nekādas jēgas to īpaši teikt. Reta bija tā dzīvojamā ēka, kurai kādā no logiem nebūtu izkārts Katalonijas karogs. Lūk, skaisti.

Katalonijas karogs

Calella’s Maritim-s bija mūsu ceļojuma vislielākā neveiksme, tāpēc arī gribu pie tā pakavēties mazliet vairāk. Tātad, ja vēlējāmies tikt uz Barselonu, nācās ceļam veltīt 3.5 – 4 stundas dienā. Un tā veselu nedēļu. Lieliem cilvēkiem šis process nav nekāds patīkamais, tomēr vieglāk izturams nekā nesen stāvēt iemācījušamies bērniņam. Situācijas smagumu mazināja apkārt esošo cilvēku attieksme. Bērns – tas nozīmē, ka viņam var pamāt, pasmaidīt, paplaukšķināt, pabolīt acis, parādīt mēli vai pasveicināt. Mums pašiem bija interesanti gan skatīties meitas reakciju, gan uz apkārtējo izdarībām. Laipni pret viņu bija daudzi cilvēki – gan sievietes, gan vīrieši, gan bērni.

Maritimā pārsvarā mitinājās vācu pensionāri un dažāda vecuma krievi. Mēbeles šķita saglabājušās no deviņdesmitajiem. Bezvadu internets vispār bija, bet tik lēns un nestabils, ka lietojām to tikai pašam nepieciešamākajam. Istabiņā televizors un ledusskapītis pieejams tikai, iemaksājot depozītu reģistratūrā (un varbūt vēl kādu īres maksu, bet mūs tas neinteresēja). Krāna ūdens bija ar jūtamu hlora aromātu, bet tāds pats bija arī Kaleljas publiskajā ūdens krānā. Pagultes neslaucītas. Bijām rēķinājušies ar bērnu gultiņu, bet tā varbūt pagaisa klusajos telefonos starp mums, aģentūru un viesnīcu. Vēl tur bija divi nesinhronizēti, nelieli, lēni un līdz ar to parasti arī pilni lifti. Man tos gaidīt parasti bija slinkums un soļoju pa kāpnēm, bet, ja bijām ar bērnu ratiem, tad nācās vien pagaidīt. Tādas iespējas kā baseini iekšā un ārā un spa ar solāriju vai bārs mūs neinteresēja. Varējām klausīties dažādus trokšņus no kaimiņiem un sestdienas ballīti pirmajā stāvā arī caur aizvērtām lodžijas durvīm.

No fasādes puses nekādas vainas
No fasādes puses nekādas vainas

Ievērojamākie viesnīcas plusi mums šķita brokastis un vakariņas. Mūsu reģistrācijas kartītē tās bija norādītas šādi: Desa 07:30-10:00, Cena 19:00-21:15.

Par ēdieniem izteikties negribu, jo man ir pārāk savdabīga personīgā ēdienkarte. Liela vilšanās bija, ka sulu vietā bija pieejami visai nebaudāmi sulu dzērieni, laikam vislētākie iespējamie. Toties vakariņās ar dzeršanu sanāca vēl lielāks pārsteigums. Tu, cilvēks, atnāc paēst vakariņas, maku atstājis istabiņā, jo par visu taču samaksāts. Tad tu ievēro, ka kafijas, sulu automātu nav un vispār nevar redzēt neko dzeramu. Tante oficiante uz jautājumu, vai var dabūt kaut ko padzerties arī ja samaksāt šobrīd nevari, paziņo “no money – no party” un pieprasa dokumentālus pierādījumus (bet maks taču numuriņā) tavām tiesībām uz vakariņām kā tādām.

Jaunatnes vajadzībām mums katru vakaru vajadzēja karstu, uzvārītu ūdeni. Virtuvē apgalvoja, ka viņiem tāda neesot un maksimālais, ko viņi var darīt, ir mūsu pašu ūdeni uzsildīt viņu mikroviļņu krāsni. Bārā katru otro vakaru strādājošais bārmenis saprata, ko gribam un piešķīra ūdeni bez diskusijām. Bet tas bārmenis, kurš strādāja katru pirmo vakaru laikam ne īpaši spēja un gribēja mūs saprast, jo neko vairāk par siltu krāna ūdeni no viņa dabūt nevarējām.

Vēl tur baseinā nedrīkstot peldēt īpaši vasarasraibumaini cilvēki, bet tas uz mums neattiecās.

Neko nedrīkst

Nu, ko lai vēl saka. Mēs šogad palikām viesnīcās / viesu mājiņās arī Liepājā, Kuldīgā un Ventspilī. Ja šis maritims ir trīszvaigžņu viesnīca, tad Latvijas nezvaigžņotie numuri ir vismaz 7-8 zvaigznes vērti. Būs mums mācība nākotnei.

 

Pirmo nakti jaunatnes dēļ gulējām ļoti maz. Mierīgāka viņa kļuva vienīgi, kad sapūtām viņas pumpas ar speciālu pret-vējbaku līdzekli. Tas līdzēja uz pāris stundām un tad atkal viss no gala.

Otrajā ceļojuma dienā tādi mazliet apguruši staigājām pa centru un “vispārīgi” iepazināmies ar pilsētu. Radās iespaids, ka ir šis tas glīts un skaists un ir daudz tūristu. Secinājām arī, ka publiskas tualetes atrast ir vēl grūtāk nekā Rīgā savulaik. Droši vien tiek sagaidīts, ka dārgais pilsētas viesis ar savām vajadzībām iegriezīsies kādā no restorāniem vai tml. iestādēm.

Visai glīts parciņš
Visai glīts parciņš
Tipiska aina - tūristi bildējas pie glītiem objektiem
Tipiska aina – tūristi bildējas pie glītiem objektiem
Vietējais parka iemītnieks
Vietējais parka iemītnieks
Triumfa arka
Triumfa arka
Parasta vecpilsētas iela
Parasta vecpilsētas iela
Visai bieži bija sastopamas glītas cilvēku dzirdinātavas
Visai bieži bija sastopamas glītas cilvēku dzirdinātavas
Paskatoties uz augšu, bieži varēja redzēt interesantus izvirzījumus, kuri bija attēloti kā teiksmaini tēli, dzīvnieki, cilvēki utml.
Paskatoties uz augšu, bieži varēja redzēt interesantus izvirzījumus, kuri bija attēloti kā teiksmaini tēli, dzīvnieki, cilvēki utml.
Barselonas katedrāle. Uz to bija liela rinda. Bildēt tādas milzu celtnes, ja nav kur atkāpties, nav tas pateicīgākais uzdevums
Barselonas katedrāle. Uz to bija liela rinda. Bildēt tādas milzu celtnes, ja nav kur atkāpties, nav tas pateicīgākais uzdevums
Kādam tajā dzīvoklī ir zaļi īkšķīši
Kādam tajā dzīvoklī ir zaļi īkšķīši
Veikals ar spalvainu pārdevēju
Veikals ar spalvainu pārdevēju

Lai tiktu uz vakariņām, no Barselonas nācās izbraukt vēlākais 19-os. Situāciju sarežģīja regulāras nedienas ar metro un vilcieniem. Cik nācies ārzemēs ar tiem braukāt, pēc vienas, maksimums divām dienām par pārvietošanos ar metro vairs nav jādomā un viss notiek kaut kā automātiski. Diemžēl ne Barselonā.

Mēs no sākuma pat neaptvērām, cik ļoti mums paveicās ar pirmajiem diviem vilcieniem. Jo tajos bija gan elektroniskie displeji ar 7 nākošajām pieturām, gan kartes ar maršrutu vagonā. Turpmākās nedēļas laikā tādu vilcienu sastapām vēl tikai vienu vai varbūt divas reizes. Toties gadījās vilcieni ar pilnīgi nefunkcionējošiem pieturu displejiem un bez maršruta kartes.

Jo vairāk zonas ar vilcienu šķērso, jo dārgāka biļete jāpērk. Tas ir, pašam kaut kur metro stacijā jāatrod vilciena maršruta karte, jāizpēta, cik zonas tu šķērso un jānopērk biļete. Neesmu pārliecināts, ka pilnīgi pareizi ievērojām zonu šķērsošanas principus, bet tas arī vairs nav svarīgi. Biļeti vēlams pirkt 10 braucieniem uzreiz, jo citādi ir pārlieku neizdevīgi. Teorētiski braucienu atlikumu biļetē rāda pie validācijas līdzīgi etalonam, bet praktiski parasti nē. Vai nu skaiti līdzi, vai gaidi pārsteigumu.

Reizēm, dodoties laukā no stacijas vajadzēja papildus reizi ielaist biļeti aparātā, citādi netiki laukā. Pirmo reizi kas tāds gadījās kādā trešajā vai ceturtajā dienā un bija lieli brīnumi.

Tagad iedomājamies, ka mums nav ne jausmas par pieturām, latviski neprotam, bet vajag aizbraukt līdz Lilastei. Ļaujam iekšālaidējkastei noraut braucienu, aizejam uz peronu un secinām, ka tajā nevienas kartes ar maršrutiem nav. Ir plāksnītes ar rakstītiem virzieniem Ogre un Zvejniekciems. Savukārt tablo rāda vilcienus ar galapunktiem Salaspils, Saulkrasti un Carnikava. Ja arī tu noproti virzienu, tad kā tu vari zināt, ka vilciens līdz Lilastei aizvilksies un neapstāsies ātrāk? Vietējie angliski māk draņķīgi un līdz ar to tādas īstas ticības viņu sniegtajam padomam nav.

Metro
Metro

Vēl daudz interesantu brīžu sagādāja pārsēšanās no metro uz vilcienu un otrādi. Tā kā biļete ir tā pati gan metro, gan vilcieniem, mēs tos sākumā jaucām. Pirmkārt, bieži jāstaipās apkārt ar pasmagajiem bērnu ratiem, jo lifti parasti it kā ir, bet reizēm tie vai nu nav atrodami, vai arī ved velns viņu zina kur, bet tikai ne tur kur vajag. Turklāt ar ekskusijām nevar aizrauties, jo katra biļeškontrolvārtu šķērsošana sit pa kabatu. Turklāt jo lielāka stacija, jo lielāka čakarēšanās. Tu, teiksim, vēlies no metro pārsēsties uz vilcienu. Labi, tu pajautā kādam angliski drusku protošam darbiniekam, kur var atrast vilcienus, dodies vajadzīgajā virzienā un secini, ka tur ir visvisādi maršruti, tikai ne tie, kurus tev vajag. Tad tu pieņem, ka tie droši vien ir kaut kādi pavisam citi vilcieni, riņķo pa diezgan apjomīgo staciju, palēnām kļūsti aizvien ērcīgāks un niknāks, stumjot / stiepjot ratus ar bērneli, kurš nebūt negrib tajos rātni sēdēt, līdz pēc ~15 minūšu čakarēšanās pilnīgi nejauši pamani kaut kur stūrītī nelielu tablo ar tevi interesējošo vilcienu atiešanas laikiem un peronu numuriem.

Vai arī – tu atbrauc ar metro uz staciju, kur var pārsēsties vilcienā uz lidostu. Laiks it kā ir ar rezervīti, bet tiešām nav vēlmes atkal piedzīvot visādus pārsteigumus. Tad tu meklē norādi uz vilcienu peronu, bet nav nekur tādas. Metro darbinieku arī tuvumā nav. Tikai, kad esi jau uzstiepies ar visiem ratiem augšā uz ielas, tu nejauši pamani stacijas karti, no kuras uzzini, ka līdz vilcienu peroniem jāpaiet pa ielām vēl tikai trīs ar pusi kvartālus. Bet stacijas nosaukums tas pats gan te, gan tur.

Vai arī – tu gribi beidzot normāli pagūt uz savām vakariņām, aizbrauc uz metro staciju un ar ratiem nobrauc lejā. Tad tu secini, ka vilcienu peronu tur nav. Laipni cilvēki paskaidro, ka ieeja vilcienu peronos ir atpakaļ augšā, tikai mazliet citur, mēs noteikti ieraudzīšot. Uzbraucam augšā, pariņķojam apkārt, neko nepamanām. Kļūstam aizvien piktāki, jo noprotam, ka atkal uz vakariņām nāksies joņot, turklāt labākajā gadījumā. Jautājam palīdzību tuvākajā aptiekā. Tur mums laipni paskaidro, aiz kuriem stūriem pareizā ieeja meklējama, kas nebūt nav blakus metro ieejai un nav pat redzama no turienes. Bet nosaukums stacijām atkal viens un tas pats.

Vēl gadījās braukt vagonā bez kondicioniera. Ārā silts vakars 23-25 grādi, bet vagonā Taškenta. Pieaugušie var paciesties, bet jaunā paaudze nav tik samiernieciski noskaņota.

Vēl izrādījās, ka Barselonas apkaimē ir normāla prakse iekāpt vilcienā vienam vai diviem vīriem ar pārvietojamo skaņu aparatūru, uzgriezt labi skaļi pavadījumu mp3 formātā un dziedāt karaoki, ko reizēm pavadīja ar ģitāru vai akordeonu. Vīri mainījās, bet dziesmas palika tās pašas. Spānisko / katalonisko dziesmu dziedāja skaisti, anglisko – visai nebaudāmi. Pēc tam visi tika aicināti mest monētas krūzītē. Vai bērt saksofonā. Jo ceļā uz lidostu gadījās saksofonists ar kontrabasistu un pat citu repertuāru, kurš gan man nepatika. Laimīgā kārtā ne reizi muzikanti negadījās laikā, kad jaunā paaudze ratos pieņēma diendusu.

Muzikants
Muzikants

No novērotajiem cilvēkiem, šķiet, lielākā daļa bija tūristi. Salīdzinot ar Romu, bija daudz mazāk Austrumu un Āfrikas imigrantu, varbūt vienīgi izņemot ķīniešus.

Ēkas nešķita tik dažādas kā Rīgā. Likās, ka dominē tāds “parastās” dzīvojamās mājas tips. Tālāk no centra bija arī kas mazliet līdzīgs pad.laiku sērijveida ēkām tikai ne tādā vienādībā un puduros kā Purvciemā vai Pļavniekos. Bija arī interesantas augstceltnes un dažādi izdekorētas vecākas ēkas.

Tipiskas Barselonas dzīvojamās ēkas
Tipiskas Barselonas dzīvojamās ēkas
Divas desmitstāvu ēkas, pie kurām ļoti neparastā kārtā nav neviena Katalonijas karoga
Divas desmitstāvu ēkas, pie kurām ļoti neparastā kārtā nav neviena Katalonijas karoga

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Barselonas galvenā slavenība ir arhitekts Antoni Gaudí i Cornet. Kā informācijas centrā apgalvoja, tādas ēkas kā viņam, nav nekur citur pasaulē. Droši vien tā arī ir. Pirmās šī arhitekta ēkas, kuras redzēju, bija nenoliedzami atšķirīgas no citām, tomēr mani īpaši neuzrunāja. Vienā no ēkām varēja tikt arī iekšā par 20 un vēl mazliet ērikiem. Kad jautāju, ko tur tādu var redzēt, iekšālaidējmeitene īsti nemācēja atbildēt un gājām tālāk.

Gaudi ēka

Gaudi ēka

Velosipēdistiem bieži vien ir savas joslas. Pa trotuāru tie praktiski nebrauc un nav jau arī tādas nepieciešamības. Uz aci gan nešķita, ka viņu būtu īpaši daudz. Ielas pārsvarā platas, gadās arī pa četrām joslām vienā virzienā. Atšķirībā no Itālijas nav nemitīgas taurēšanas un daudz mazāk trokšņainu motorolleru. Trotuāriem krustojumos apmales vienmēr gludi nolaistas līdz brauktuves līmenim, kas, stumjot ratus, ir ļoti patīkami.

Par subjektīvajām sajūtām runājot, gluži lieliski nejutāmies. Maz gulēts, daudz laika un uzmanības jāvelta meitai un redzēts kopumā – nu tā, pamaz. Īpaši tā sajūta, ka ar viesnīcu ir aizšauts galīgi garām.

Trešajā dienā kā mērķi nospraudām vienu no Barselonas “jāredz” objektiem – Gueļa parku, kur pielicis roku arī pats slavenais Gaudi. Ar metro aizbraucām līdz tuvējai apkārtnei un devāmies vajadzīgajā virzienā. Ieraudzījām pamatīgu pakalnu. Jaunā paaudze tikko ratos bija aizmigusi, bet mums priekšā trepes, trepes, trepes… Un eskalatori, bet tiem pielietojumu mūsu vajadzībām nesaskatījām.

Ceļš augšup

Skats no viena un tā paša punkta uz augšu un uz leju
Skats no viena un tā paša punkta uz augšu un uz leju

Ne jau tādēļ mēs tur braucām, lai grūtību ceļā padotos. Stiepu vien ratus ar visu jaunatni augšā. Bija ko iesvīst. Apskatījām kalna galā esošo krustu un skatu no tā, imigrantus – suvenīru tirgotājus un pašus suvenīrus, kā arī parciņu. Īsti nevarējām saprast, kur jāiet, bet daudz variantu nemaz nebija. Ievērojām, ka mūsu lietotajā maps.me aplikācijā ir iezīmētes kāpnes, no kurām tagad maksimāli mēģinājām izvairīties.

Uzgājām Gaudi māju – muzeju un intereses pēc iegriezāmies tajā. Uzzinājām, ka cilvēks bijis ne tikai arhitekts, bet aizrāvies arī ar mēbeļu zīmēšanu sevis projektētajām ēkām, bijis ar spēcīgu raksturu, vienkāršs un dievbijīgs. Gueļa kalnu esot bijis plānots apbūvēt ar vismaz pārdesmit Gaudi projektētām ēkām un pārdot kā ekskluzīvas dzīvojamās mājas, bet realizētas tikai dažas.

Tādā pavēlā pēcpusdienā mēs beidzot sasniedzām mūsu mērķi – Gueļa parku. Uzzinājām, ka biļetes uz to esot izpirktas un, ja nu ļoti tomēr vēlamies tikt iekšā, tad nāksies gaidīt vēl vismaz 3-4 stundas. To mēs darīt negribējām un devāmies prom. Tad arī secinājām, ka uz Gueļa parku vajadzēja doties no otras puses, jo nebija vairs kāpņu.

Šo varējām apskatīt tikai no ārpuses
Šo varējām apskatīt tikai no ārpuses
Ēka kalnā
Ēka kalnā
Iela kalna vidū ar vietējo veģetāciju
Iela kalna vidū ar vietējo veģetāciju

Atpakaļceļā gājām garām Sagrada Familia bazilikai. Tuvumā no ārpuses visai iespaidīga. Noskaidrojām, ka, ja gribam tikt tajā iekšā, biļetes vēlams laicīgi nopirkt internetā un atrādīt no mobilā telefona. Teica, ka uz nākošo dienu nopirkt biļetes nevarot, bet tā gan izrādījās nepatiesība.

Sagrada Familia

Sagrada Familia
Sagrada Familia

Sagrada Familia

Sevišķi gaišas sajūtas arī šajā dienā netika gūtas. Bet, par laimi, visas turpmākās dienas izdevās daudz labāk. Par tām nākošajā reizē.