Apstākļu sakritības (lasīt – uzvedības problēmu) dēļ divas dienas sanāca palikt divatā ar astoņgadnieku. Tā kā ir pavasaris, tad gājām meklēt putniņus.
Sestdien cēlāmies pārāk vēlu ražīgai putniņu meklēšanai, bet tas jau nekas. Devāmies ar autobusu uz Jaunciema kapiem, pēc tam tālāk uz Sužiem (karte). Nebiju tur bijis pēdējos 16 gadus, varbūt kas nozīmīgs mainījies? Tālāk bija paredzēts doties uz Juglu un paskatīties, kas notiek Pils kaktā ar pīlēm. Kāpēc pīles ir interesantas? Tāpēc, ka tās ir skaistas un tām ir daudz sugu, bet ne pilsētas kanālā. Rīgā var novērot meža pīles, pelēkās pīles, baltvēderus, Sāmsalas dižpīles, krīkļus, kākauļus, cekulpīles, ja paveicas – platknābjus, garkakļus, brūnkakļus, melnās pīles, tumšās pīles, ķerras un prīkšķes. Ir arī lauči, cekuldūkuri, lielās un mazās gauras. Pa retam gadās vēl pa kādai.
Vispirms nācās secināt, ka vārti uz pussalu pie Sužu kakta tagad ir slēgti, turklāt tur ir arī apsardze. Kādreiz tur varēja tikt, bija tāds cilvēku maz skarts dabas nostūris.
Sužu Rīgas pusē ir dažas daudzdzīvokļu ēkas. Var piekļūt pie ūdens. Blakus metāla priekšmets, kas kādreiz bijis bērnu karuselis.
Saskaitījām divus dzeņus un gājām tālāk gar šoseju līdz Liepusalas pussalai. Tur ir ierīkota plata pastaigu taka.
Paredzēts, ka aiz lentas neviens neiet un netraucē putnus. Ir pat soliņš augstienē, no kura var lūkoties, ko dzīvās radības dara.
Ļoti jauki, tikai putnu nav.
Dažas vārnas un tie, kas tāltālu ezerā, neskaitās. Apskatot vietu ar savu cilvēka aci, šķiet, ka tie tur varētu būt, bet nebija. Varbūt agri no rīta tur kaut kas notiek. Lentas mūsu pusē pamanījām vienīgi sīļu pāri, līdz šim nezināju, kādas jokainas skaņas prot izdot sīļu tēvs, ja iecerējis lenkt savu iecerēto.
Tālāk gājām gar Ozolkalniem. Tur saceltas privātmājas, mūs cītīgi aprēja suņi un stāstīju jaunajam cilvēkam, ko darīt, ja nikns suns jau pavisam reāli uzbrūk (mēģināt notvert aiz kakla, nogāzt, uzsēsties virsū, nožņaugt). Varēja redzēt, ka binoklim netveramā tālumā ir daudz pīļu. Vēlāk izrādījās, ka tuvāk tām tikt nekādi nevar. Gar krastu varējām aiziet līdz Mežāres ielai, bet tālāk nē, jo ielas iemītnieki iepletušies arī tauvas zonā. Šajos gadījumos mani allaž interesē, vai tas ir atļauts un vai pašvaldība tur tiešām ir bezspēcīga.
Atgriezāmies pie Jaunciema gatves, novērojām glītu dambīti.
Ja Rīgā kaut kur patiešām vajag sabūvēt veloceļus (un gājēju trotuārus), tad noteikti visas Jaunciema gatves garumā.
Nobildētais vēl ne tuvu nav nepatīkamākais posms. Pusotru kilometru mums nebija citas iespējas kā iet gar pašaurās šosejas malu. Pēc tam varēja nogriezties uz taku, kas ved gar Pils kaktu uz mazdārziņiem. Pirms gadiem 6-7 tur mēdza būt ļoti daudz pīļu. Man nezināma iemesla dēļ pēdējos gados tur var redzēt tikai dažas meža pīles un pa kādam gulbim. Šī reize nebija izņēmums.
Diezgan apguruši, jo nebija paņemts ūdens līdzi, vilkāmies cauri mazdārziņiem. Ļaudis svilināja ko nu kurais. Putnu nebija. Pie Juglas kanāla ilgāku brīdi bez lielām cerībām ar binokli meklēju mērkaziņu, bet tikmēr jaunais cilvēks pamanīja un pats uzreiz arī atpazina mazo dzeni. Vismaz kaut kas neikdienišķs!
Tālāk uz Juglas Rimi pēc limonādes un Juglas ezeru. Pa ceļam Salamandras ielā muzicēja melnais erickiņš, bet ieraudzīt nespējām.
Juglas ezers bija visnotaļ tukšs, vien gar malām makšķernieki un visādi tipi, no kuriem viens pašā ūdens malā man gandrīz uzgāzās virsū. Brīvdienas, cilvēki atlaiž, nedaudz iedzer, bet viens otrs tā pavairāk.
Mans atzinums – diezgan garlaicīga un samērā tukša pastaiga. Ja vēl kādreiz došos uz Sužu pusi, tad tikai ar auto līdz Liepusalas pussalai un tālāk ar teleskopu.
Nākošajā rītā piecēlāmies agrāk un braucām uz Zvejas ielu. Tālāk mēs ietu cauri Mangaļsalai līdz molam, atpakaļ līdz Mangaļsalas līcītim bez nosaukuma un uz autobusu (karte).
Zvejas iela uzreiz iepriecināja ar bikšaino klijānu. Rīgā tas nav ikdienišķi. 
Tam sekoja zvirbuļvanags. Ūdenī bija cekulpīles, cekuldūkuri, lauči un meža pīles. Nekā ļoti neparasta, bet tomēr kaut kas. Novēroju arī hominīnu cilts pārstāvi. Ar binokļa palīdzību izdevās nešaubīgi (jo bez drēbēm) identificēt kā homo sapiens, mātīti. Bildes nav, atvainojiet.
Mangaļsalas ielas vidus posmā vairs nedrīkst iebraukt ar automašīnu, izņemot ar īpaša uzņēmuma atļaujām. Labi, es tur ar auto nemēdzu braukt, bet šis mums reāli izčakarēs Rīgas putnu sacensības. Kāds labums no tā aizlieguma, nespēju saprast. Kādam skauda droši vien un komunistiski progresīvā garā, ienīstot autovadītājus, izlēma aizliegt visiem, izņemot savējos, protams.
No putniem nekā neparasta – sarkanrīklītes, žubītes, lielās zīlītes, pa kādam dzilnītim. Vienuviet arī zeltgalvīši. Neviena dzeņa!
Jūrā lielie ķīri, pa kādai sudrabkaijai un kākauļi. Ļoti simpātiskas pīlītes, manuprāt.
Pamīšus gājām gan pa pludmali, gan pa mežu. Garām mēdza skriet cilvēki, acīmredzot, kāds orientēšanās pasākums. Cilvēki mēdza staidzināt suņus pa pludmali bez pavadas. Tas ir mazliet kaitinoši, jo aizliegts.
Pa molu staigāt devos viens pats, jaunekli atstājis pludmalē, lai jau atpūšas. Pabildēju kākauļus, uz labu laimi nofočēju arī kādu zemu lidojošu netipiskas formas kāsi, kurā izrādījās baltvaigu zosis.
Daudz cilvēku, pašā mola galā tik vien kā mājas strazds.
Atceļā aizgājām līdz Mangaļsalas ielas līcītim, kurā sākotnēji šķita, ka nekā nav, bet, papētot rūpīgāk, izdevās pamanīt Sāmsalas dižpīles, cilājoties augšā lejā. Neesmu redzējis, ka citas pīles tā darītu.
Visbeidzot nogāju no takas apskatīt kādu vecu pagrabu vai noliktavu paslēptu pamatīgā uzkalniņā un metru no sevis pamanīju čūsku. Ļoti mazkustīga un tieva. Netrenkājām un ļāvām lai atpūšas. Parasti čūskas no manis mūk un tikai pēc tam tās ieraugu. 
Atpakaļceļā secinājām, ka neviens no daudzajiem orientēšanās sporta piekritējiem ar autobusu nebrauc. Nevar jau arī neko pārmest, iekāpjot autobusā, pirmā doma bija mesties uz tālāko galu, ka tikai prom no īpaši smirdīgā līdzcilvēka. Tāds nu ir tas brīvdienu sabiedriskais transports, allaž pa kādam alkohola mīļotājam. Šajā bija pat divi. Vismaz smirdīgāko pa ceļam uz Vecmīlgrāvi policists izvilka laukā ar visu pudeli.
Lai arī pa Mangaļsalu nostaigājām vairāk nekā iepriekšējā dienā, pie tam šoreiz bez brokastīm, jutāmies mazāk noguruši. Neteiktu, ka brīnišķīga putnu diena, bet pietiekoši apmierinoša gan.