Stāsts par kaiju (papildināts 2)

Šodien man mamma pavēstīja, ka uz ielas guļot kaija ar asiņainu spārnu. Nokāpu lejā un sāku to meklēt. Drīz vien ieraudzīju kaiju guļam zemē. Centos to neizbiedēt, lai viņai nevajadzētu lieki piepūlēt sevi, mūkot no manis. Domāju – ko lai dara? Pirmais, kas ienāca prātā, bija zvanīt 112. Piezvanīju un mani pieklājīgi atšuva, teikdami, ka dienesta, kurš tādā gadījumā varētu palīdzēt, nemaz nav.

OK. Ķēros pie interneta. Uz ātru roku neko atrast neizdevās. Nodomāju – paskatīšos ornitologu biedrības mājas lapā. Neko sakarīgāku par “par ievainoto putnu jautājumu ir jādomā un tas ir pašvaldības pienākums” neatradu. Toties mājas lapā bija norādīti trīs telefona numuri. Zvanīju uz visiem trim, bet tie vai nu neeksistē, vai arī telefoni bija izslēgti.

Tālāk zvanīju uz Zoodārzu. Aizņemts. Pēc brīža – joprojām aizņemts. Pa to laiku jau kaija bija aizsteberējusi gabaliņu tālāk. Pārdomāju, ko lai dara. Ņemt pie sevis? Un kur viņu tādu asiņainu likt pēc tam? Vest pie ārsta? Vai varbūt uz zooloģisko dārzu? Izšķīrāmies ar draudzeni par labu pēdējam variantam un posāmies ķert viņu rokā. Īsi pirms tam sazvanīju Zooloģisko un uzzināju, ka kaija visticamāk nekad vairs nelidošot un ka šādos gadījumos pēc palīdzības var vērsties veterinārajā klīnikā Ģertrūdes ielā 101.

Pa to laiku kaija bija piesaistījusi vēl dažu cilvēku uzmanību. Noķērām viņu un viens laipns puisis piedāvājās kaiju aizvest uz veterināro klīniku.

Iedomājos painteresēties, no kā šādos gadījumos veterinārā klīnika piedzen naudiņu. Zvanīju uz Rīgas domi, kurā man nosauca telefona numuriņu, pie kā vērsties tālāk kādā no RD departamentu nodaļām. Piezvanīju un jau pašā sākumā saņēmu jautājumu – vai es neesot žurnālists. Atbildēju, ka tāds neesmu un pārjautāju, kādēļ tāds jautājums. Izrādās – nesen esot sacelts liels skandāls taisni saistībā ar pašvaldības putnu aprūpi. Kad vēlreiz biju apliecinājis, ka žurnālists neesmu, uzzināju, ka pašvaldībai naudiņa esot jau beigusies, turklāt tā paredzēta vienīgi eitanāzijai. Vienīgi, ja eitanāzijas naudiņa nosegtu ārstēšanas izmaksas, varētu būt runa par ārstēšanu uz pašvaldības rēķina.

Piezvanīju uz klīniku un uzzināju, ka esot nepieciešams amputēt spārnu. Protams, līdz ar to vairs nevarētu būt nekādas runas par kaijas patstāvīgu dzīvi bez aprūpes. Saņēmu jautājumu – amputēt spārnu vai eitanazēt kaiju? Izvēlējos par labu pirmajam vairantam. Tālāk sākās visādas runas, ka mēs tur vitamīniņus devām, pretsāpju līdzekļus un tādā garā, tādēļ par amputāciju vajadzēšot maksāt. Neizturēju tos vārdu plūdus un skaidri pajautāju, cik tad tas būs? Izrādās 20 Ls. Atbildēju, ka atzvanīšu pēc kāda laika.

Apdomājām situāciju tā rūpīgāk. Dzīvoklī turēt pieaugušu kaiju… Varbūt kādu laiku varētu izturēt. Bet augstākais dažus mēnešus. Sudrabkaijas mūža ilgums ir kādi gadi 20…

Sāku meklēt iespējamos palīdzēt gribētājus. Bet nekā. Man tikai piezvanīja no veterinārās klīnikas un palūdza ar lēmuma pieņemšanu pasteigties, jo kaija mokās. Teicu, lai dod man vienu, augstākais divas stundas. Piezvanīju puisim, kurš kaiju aizveda uz klīniku, palūdzu palīdzēt. Nolaidu ziņu twitterī. Un tas arī viss.

Domāju, ka pēc pusstundas zvanīšu un teikšu, lai kaiju iemidzina. Žēl, protams. Citādi jau nebūtu ar to visu tā ņēmies. Varētu jau varbūt tos 20 Ls kkā sagrabināt un pagarināt kaijas mūžu par… Jā, par cik? Aizvest viņu uz laukiem? Ielikt vistu kūtī, kur viņa notiesās visus cālīšus? Kāda viņai vairs dzīve ar vienu spārnu un niecīgām izredzēm tikt adoptētai puslīdz piemērotos apstākļos?

Papildinājums

Sazvanījos ar puisi, kurš aizveda kaiju uz veterināro klīniku. Izrādās, pateicoties twitter-im, ir atrasts kaijas aprūpētājs UZ LAIKU. Pastāvot arī iespēja, ka kaija izveseļosies un varēs atkal lidot.

Ja kāds ir ar mieru uzņemties rūpes par kaiju uz ilgāku laika periodu, lūdzu padodiet ziņu.

Ceru uz jūsu atsaucību!

Papildinājums 2

Vajadzības padot ziņu vairs nav līdz ar pašu kaiju. Diemžēl.