Tikko paskaitīju, ka šo grāmatu esmu lasījis divus mēnešus. Ne katru dienu, bet tik un tā daudz. Subjektīvi likās, ka lasu divreiz ilgāk.
Muļķīgi, bet šķiet, ka neko sevišķi sakarīgu par grāmatu pat nevaru pateikt. Tās autors apcer tālu nākotni, tehnoloģijas un saistītās grūtības. Nav gluži viena vai dažu atsevišķu jautājumu, par ko ir grāmata. Bet ir kopējā tēma, par ko autors rakstījis eseju. Tā gan ir sadalīta astoņās daļās un vairākās nodaļās, bet Lems diezgan brīvi maina tēmas, jo viņš, redz, saskata saistību starp divām varbūt šķietami maz saistītām lietām.
Nav viegli izsekot autora domai. Saku bez aplinkiem – man šī grāmata bija par gudru. Lai uztvertu to pilnvērtīgāk, man lasīšanai būtu jāvelta divas vai trīs reizes vairāk laika. Bet tas man nebija pa spēkam un nemaz tik lielu prieku neizjutu, ja tomēr grūtākās vietās gadījās izsekot autora augstajam domu lidojumam. Ir daudz specifisku terminu, un autors diez ko necenšas izteikties vienkārši. Tomēr reizēm viņam ir jauki salīdzinājumi ar misteru Smitu. Te misters Smits tiek teleportēts uz citurieni, izveidojot kopiju, un nevar tikt skaidrībā, kurš ir oriģināls, te atkal viņam tiek veiktas izmaiņas smadzenēs, kas maina viņa personību un atkal nevar saprast, vai misters Smits maz ir misters Smits.
Bet savā ziņā autors ir bijis ģeniāls. Šī grāmata par nākotni pirmoreiz izdota 1964. gadā. Tai vajadzētu būt bezcerīgi novecojušai. Bet nekā tamlīdzīga! Melnās kastes princips izskaidrots ne sliktāk kā mūsdienās. Tālāk lasīju par mākslīgo intelektu, jā, valoda smagnēja, bet saturs pilnīgi mūsdienīgs. Apcerēti pat faktori, par ko mūsdienās nerunā. Tehnoloģijas spiež attīstīties ētikai, cilvēku vērtību sistēmai. Piemēram, tramvaja problēma nav iespējama pirms attiecīga transportlīdzekļa izgudrošanas.
Subjektīvais baudījums 7/10. Man mazliet par sarežģītu, bet grāmata, ņemot vērā tās vecumu, ir ļoti iespaidīga.
Te būs garāks citāts ar, manuprāt, lielisku salīdzinājumu. Diemžēl visa grāmata nav gluži tik jautra.
Pieņemsim, ka bankas kalpotājs misters Smits kopā ar tanti puritāni, kam ir apakšīrniece, dzīvo daudzstāvu mājā, kuras fasādes siena ir no stikla, tā ka zinātnieks novērotājs no ielas otras puses var saredzēt visu, kas mājā notiek. Pieņemsim, ka māja ir «Visums», kas mums jāpēta. Šajā Visumā atšķiramo «sistēmu» skaits praktiski ir bezgalīgi liels. Varam to, piemēram, aplūkot atomu līmenī. Šādā gadījumā mums ir molekulu kopas, no kurām sastāv galdi, krēsli un triju personu ķermeņi. Cilvēki pārvietojas; mēs vēlamies paredzēt viņu nākamos stāvokļus. Tā kā katrs ķermenis sastāv apmēram no 1025 molekulām, būtu jāuzzīmē trīs reizes pa 1025 šo molekulu trajektoriju, t. i., to ceļu laika un telpas kontinuumā. Šāda pieeja nav diez cik noderīga, jo, kamēr noteiksim tikai mistera Smita, tantes un apakšīrnieces molekulāros sākumstāvokļus, paies apmēram 15 triljonu gadu, šīs personas sen jau būs mirušas, bet mēs vēl nebūsim paguvuši analītiski atspoguļot pat viņu pirmās brokastis. Aplūkojamo mainīgo lielumu skaits ir atkarīgs no tā, ko īsti gribam izpētīt. Kad tante aiziet uz pagrabu pēc dārzeņiem, misters Smits skūpsta apakšīrnieci. Teorētiski, izmantojot molekulu izturēšanās analīzi, varētu pat noskaidrot, kurš kuru ir noskūpstījis, taču praktiski, kā jau esam norādījuši, Saule izdzisīs agrāk. Tātad mēs būtu pārcentušies, jo mūsu Visumu ir pietiekami traktēt kā triju ķermeņu sistēmu. Tajā periodiski notiek divu ķermeņu konjugācija, kad trešais ir nokāpis pagrabā. Vispirms mūsu Visumā uzrodas Ptolemajs. Viņš konstatē, ka divi ķermeņi, trešajam attālinoties, viens otram tuvojas. Pēc tam viņš rada tīri deskriptīvu teoriju: zīmē attiecīgos ciklus un epiciklus, kas ļauj iepriekš noteikt, kāda būs abu augšējo ķermeņu savstarpējā pozīcija, kad trešais atradīsies viszemākajā stāvoklī. Tā kā ir atgadījies, ka viņa uzzīmēto apļu centrā ir virtuves izlietne, viņš tai piedēvē visai svarīgā Visuma centra īpašības. Viss riņķo ap izlietni.
Astronomija pamazām attīstās tālāk. Nāk Koperniks un apgāž izlietņcentrisko teoriju, pēc tam Keplers uzrasē triju ķermeņu trajektorijas, kas ir daudz vienkāršākas nekā Ptolemajam. Nākamais ierodas Ņūtons. Viņš paziņo, ka ķermeņu izturēšanos nosaka to pievilcība, t. i., pievilkšanās spēks. Misters Smits pievelk apakšīrnieci un apakšīrniece misteru Smitu. Kad tuvumā ir tante, abi grozās ap viņu, jo tantes pievilkšanas spēks ir attiecīgi lielāks. Tagad jau lieliski protam paredzēt visu. Taču pēkšņi parādās mūsu Visuma Einšteins, kas nokritizē Ņūtona teoriju. Viņš uzskata, ka pilnīgi lieki ir postulēt jebkādu spēku iedarbību. Viņš rada relativitātes teoriju, kurā sistēmas izturēšanos nosaka četrdimensionālās telpas ģeometrija. «Erotiskā pievilkšanās» izzūd, gluži tāpat kā izzūd pievilkšanās īstajā relativitātes teorijā. To aizstāj telpas izliekšanās gravitējošo (mūsu gadījumā — erotisko) masu apkaimē. Līdz ar to mistera Smita un apakšīrnieces trajektoriju krustošanos iezīmē noteiktas līknes, ko sauc par erotodēziskām līknēm. Tantes klātiene izraisa tādu šo līkņu deformāciju, ka mistera Smita un apakšīrnieces savienošanās nenotiek. Jaunā teorija ir vienkāršāka, jo tā nepostulē nekādu «spēku» eksistenci, viss reducējas uz telpas ģeometriju, un sevišķi eleganta ir tās vispārīgā formula (ka skūpsta enerģija ir vienlīdzīga erotisko masu reizinājumam ar skaņas ātruma kvadrātu, jo, tikko tante ir aizcirtusi durvis un šī skaņa nonākusi līdz apakšīrniecei un misteram Smitam, viņi metas viens otra apkampienos).
Taču vēlāk nāk jauni fiziķi, to vidū Heizenbergs. Viņi konstatē, ka, lai gan Einšteins sistēmas dinamiskos stāvokļus (skūpstīšanās, neskūpstīšanās utt.) ir paredzējis labi, tomēr rūpīgāki novērojumi, kuros tiek izmantotas milzīgas optiskas ierīces, kas ļauj saskatīt atsevišķu roku, kāju un galvu ēnas, liecina, ka tajās var izšķirt tādus mainīgus lielumus, kurus erotiskās relativitātes teorija ir pametusi neievērotus. Viņi neapšauba erotiskās gravitācijas pastāvēšanu, bet, novērodami sīkus elementus (t. i., rokas, kājas, galvas), no kuriem sastāv kosmiskie ķermeņi, saskata to izturēšanās indeterminismu. Piemēram, mistera Smita rokas skūpsta brīdī ne vienmēr atrodas vienā un tajā pašā stāvoklī. Šādi sāk veidoties jauna disciplīna – mistera Smita, tantes un apakšīrnieces mikromehānika. Šī teorija ir statistiska un varbūtiska. Sistēmas lielie elementi izturas deterministiski (tiklīdz durvis aiz tantes ir aizvērušās, tūlīt misters Smits un apakšīrniece utt.), taču tas ir indeterministisko likumsakarību izpausmju summēšanās rezultāts. Tomēr tieši šeit jāsastopas ar nopietnām grūtībām, jo pāreja no Heizenberga mikromehānikas uz Einšteina makromehāniku izrādās neiespējama. Ķermeņi kopumā izturas deterministiski, bet sīkais flirts noris dažādi. Erotiskā gravitācija neizskaidro visu. Kāpēc misters Smits reizēm satver apakšīrnieces zodu, bet citreiz ne? Statistikas savairojas arvien kuplāk. Pēkšņi kā bumbas sprādziens atklājas patiesība: rokas un kājas nebūt nav galīgie elementi, tās var sadalīt lielos, stilbos, augšdelmos, apakšdelmos, plaukstās, pirkstos utt. «Elementārdaļiņu» skaits aug biedējoši ātri. Nekāda vienota to izturēšanās teorija vairs nepastāv, un starp erotiskās relativitātes vispārīgo teoriju un kvantisko mikromehāniku (ir ticis atklāts glāsta kvants) plešas nepārvarams bezdibenis.
Patiešām, līdz pat pēdējam laikam gravitācijas teoriju ar kvantu teoriju nevienam nav izdevies samierināt (attiecībā uz īsto Visumu, nevis uz to, kas atainots mūsu jokā). Vispārīgi runājot, katru sistēmu var pārdefinēt tā, lai tā sastāvētu no neierobežoti daudzām daļām, un pēc tam savukārt tiek atklātas sakarības starp šīm daļām. Ja gribam paredzēt vienīgi noteiktus vispārīgus stāvokļus, tad mums pietiek ar teoriju, kurā mainīgo lielumu skaits ir mazs. Ja pētām sistēmas, kas secīgi pakārtotas iepriekšējām, problēma komplicējas. Daba izolē zvaigzni no zvaigznes, bet izolēt atsevišķās atomdaļiņas nākas mums pašiem; tā ir viena no tūkstoš nepatikšanām. Jāizraugās tādi modeļi, kuros minimāls vērā ņemto mainīgo skaits pieļauj iespējami lielu paredzēšanas precizitāti. Mūsu piemērs bija joks, jo minēto triju personu izturēšanos nevar modelēt deterministiski. Šim nolūkam viņu izturēšanās nav pietiekami regulāra. Šāda pieeja ir iespējama un pat dabiska tad, kad sistēmā izpaužas dziļa regularitāte un tā ir pietiekami izolēta. Šāda situācija vērojama debesīs, bet ne dzīvoklī. Taču, ja mainīgo skaits pieaug, pat astronomijā kļūst grūti izmantot diferenciālvienādojumus. Grūti ir aprēķināt jau triju gravitējošu ķermeņu trajektorijas, bet sešiem ķermeņiem šādus vienādojumus vispār nevar atrisināt.
Zinātne pastāv, pateicoties tam, ka tā veido vienkāršotus parādību modeļus, ka tā ignorē nebūtiskos mainīgos (piemēram, ir pieņemts, ka sistēmas mazāko ķermeņu masa ir vienlīdzīga nullei) un meklē konstantes. Tāda konstante, piemēram, ir gaismas ātrums. Īstajā Visumā tās atrast ir vieglāk nekā tantes dzīvoklī. Ja (visai pamatoti) skūpstīšanos neatzīstam par tikpat universālu parādību kā gravitācija, bet gribam saprast, kāpēc misters Smits skūpstās, esam strupceļā. Ar visiem saviem ierobežojumiem debess mehānika ir tik universāla, ka ļauj aprēķināt kosmisko ķermeņu izvietojumu tūkstošiem un miljoniem gadu uz priekšu. Bet kā lai aprēķina mistera Smita smadzeņu impulsu trajektorijas, ja gribam paredzēt šīs «orālās koincidences» ar apkšīrnieci jeb, izsakoties ne tik zinātniski, skūpstus? Pat ja tas būtu iespējams, smadzeņu kārtējo stāvokļu modelēšana būtu sarežģītāka par pašu parādību (t. i., par impulsu gaitu neironu tīklos). Šādā situācijā šķaudiena deskriptīvais neiroekvivalents piepildītu tik biezu grāmatu, ka tās vāku nāktos vērt vaļā ar celtni. Praksē matemātiskais aparāts sarežģītībā iestieg daudz ātrāk, nekā izdodas sākt rakstīt šādu grāmatu. Kas tad atliek? Atliek pašu parādību atzīt par tās vispilnīgāko modeli un analītisko darbību aizstāt ar radošo. Vārdu sakot atliek imitoloģiskā prakse.