Zināju, kas ir Staņislavs Lems. Bet neko daudz vairāk. Ko gaidīt no paplānas Lema grāmatiņas, kas izrādījās stāstu krājumus? Diez vai kaut ko daudz.
Biju pārsteigts. Līdz šim fantastika man allaž asociējusies ar kaut ko bezgala nopietnu, pat drūmu, kosmiskām krīzēm, ciešanām un tamlīdzīgi. Bet taču, izrādās, šim puisim galva patiešām bijusi uz pleciem un viņš pamanījies rakstīt smieklīgi! Kaut ko tādu es līdz šim nebiju redzējis.
Vispār jau ar smieklīgiem stāstiņiem parasti diez kas nav. Vismaz latviešu autoru izpildījumā. Liekas, ka autors par varītēm centies izspiest nezin ko un tieši tā arī beigās izskatās. Bet te – brīžiem pat neliekas, ka humors būtu pašmērķis.
Mazliet atgādināja Zvaigžņu karu pirmo filmu. Tā man atmiņā palikusi kā salīdzinoši viegla rakstura. Tālākās filmās aizgāja kosmiskajās ciešanās, bet sākums nebija slikts. Nezinu, bet brīnītos, ja Lemam nebūtu sava ietekme uz Zvaigžņu kariem.
Kas tad stāstiņos bija? Lūk, konstuktors uzbūvē milzu mašīnu. Bet tā, izrādās, ir stulba! Saka, ka divi plus divi ir septiņi. Konstruktors ar mašīnu sanīstas un beigās mašīna konstruktoru vajā, lai to samīcītu.
Vai arī robots nopērk sev miniatūru, ausī ieliekamu draugu. Nelaimes gadījumā rezultātā abi nonāk uz vientuļas salas. Draugs dod padomu – noslīcināties, jo nāve pienāks tik un tā, tikai mokoša. Robots ārdās, neklausa savu draugu un visādi cenšas to sadauzīt jeb nogalināt. Bet tas, redz, nav iespējams, draugs ir ļoti izturīgs.
Savukārt nosaukums ir no stāsta, kurā zinātnieks kolēģiem paziņo, ka atklājis pulverīti, kuru aizdedzinot, ietu bojā visums. Kolēģi par zinātnieku smejas, galu galā, kā tad var pierādīt šīs muļķības? Bet viens veids ir!
Kopā 16 stāstiņi. Grāmatiņa savus 35 gadus veca. Jaunības bibliotēkas sērija!
Ja patika šis, tad iesaku Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumus – tas ir vēl labāks! Bet ir jau arī Lemam tā drūmā un nopietnā fantastika, piemēram, Solaris vai Balss no debesīm, kas atrodams vienā grāmatā ar manis ieteiktajiem Zvaigžņu ceļojumiem.