Laba lieta tāds noplēšamais kalendārs.
Starp citu, 1933. gada 5. augusta “Pēdējā brīdī” par kalendāriem rakstīja bargus vārdus.
Katru gadu Latvijā parādās daudz kalendāru un plānu. Bet viņu vērtība ir niecīga. Kalendāros ievieto nodrāztus stāstiņus, muļķīgas asprātības utt.
Mums, pircējiem, jāprasa, lai kalendāros būtu sekošas katram vajadzīgas ziņas: notāru takse, advokātu takse, rokas pārdošanas takse medikamentiem aptiekās, skolu saraksts, kur iestāties pamatskolas beigušiem, dažādi praktiski padomi par uzturvielām, pamācības par krāsošanu utt., saraksts, kur iemaksājami depozīti visās civillietās Latvijas tiesās.
Nekur neder arī mūsu plāni par Rīgu, Liepāju utt. Uz tiem plāniem nav numuru, bet tikai ielas. Ceļu nosaukumu un līnijas uz plāniem šauras un nosaukumi drukāti ar petita burtiem. Uz plāniem jābūt ielu numuriem, ielas jāapzīmē platām līnijām, nosaukumi jāiespiež korpusa burtiem, bet plānu otrā pusē jābūt, piemēram Rīgas apkārtnes plānam, lai plāna turētājs varētu zināt, kur svētdien izbraukt zaļumos. Plāni bez ielu numuriem ir cara laika atliekas. Ceļu numuriem jābūt uz visām ielām arī nomaļu rajonos. Ņemiet Parīzes plānu, tur ir visu ielu numuri un otrā pusē apkārtnes plāns.
Nekrīt svarā arī tas, ka uz dažiem plāniem ir centra ielu numuri – pēdējiem jābūt uz visu ielu nosaukumiem.
Mūsu plānu izdevējiem jāmodernizējas.