Sabiju teātrī un iegribējās vairāk ko uzzināt par Raini un Aspaziju. Pieķēros Kastaņolai. Likās, ka varētu būt interesants, sakarīgs gabals. Vietām tas tāds arī ir.
Rainis no sākuma raksta par nokļūšanu Kastaņolā, trimdas iemesliem, tā brīža apstākļiem. Vienu nodaļu raksta Aspazija un tad kļūst jau ļoti interesanti. Var redzēt, ka tur ir materiāls ļoti interesantam stāstam, pagaidām mazliet neveikli pasniegts, bet ar perspektīvu kļūt labākam.
Tā nenotiek. Rainis tālāk aizraujas ar saviem un vietējiem dzejoļiem. Tas ir, tie tiek iestarpināti katrā izdevīgā gadījumā. Šī īpatnība mazliet krita uz nerviem. Rainis par Kastaņolu ir stāvā sajūsmā. Tā tiek slavēta aizgūtnēm un pārpārēm. Rodas iespaids, ka Rainis mēģina rakstīt ceļojuma aprakstu, kurā gandrīz viss bijis vienkārši izcili. Grūtības, protams, ir, pie tam lielas, bet tām tiek pievērsts visai maz uzmanības. Stāsts kļūst tik saraustīts, ka to pat par stāstu grūti nosaukt. Drīzāk tas ir neskaidra formāta apcerējums. Šo īpatnību es saprastu, ja šis literārais darbs būtu puspabeigts un izdots pēc Raiņa nāves, bet tā nav.
Te citāts, kurš mani stipri mulsina. Ko viņš ar to gribējis teikt?
Dienvidos vispār vieglāk mirt un tikt apbedītam – nekā pie mums ziemeļos.
Es nedomāju vēl nemaz uz to, cik pārāk dārgas mūsu kapu vietas Meža kapos! Visu mūžu strādādams nesakrāsi tik lielu kapitalu, ka varētu nopirkt kapa vietu Meža kapos! Tad jau vieglāk nopirkt še lauku mājas. Es domāju arī uz to, ka mazticīgus un pavisam neticīgus cilvēkus, kuri dzīvē nav samaksājuši baznīcas nodokļus, dažs labs mācītājs nemaz nelaiž iekšā kapos. Kāds prieks tad ir mirt, kad nezini, kur pēc paliksi? Nē, tiešām nav liels prieks mirt Latvijā, ar ko nebūt nav teikts, ka būtu liels prieks tur dzīvot. Tie pašnāvnieki, kas ikdien pa vienam aiziet, laikam arī to neteiktu.
Dienvidos vieglāk mirt, ij bēru ceremonijas nav tik briesmīgi nospiedošas, nāve nav tik biedinoša.
Starp citu, ielūkojos arī Raiņa dienasgrāmatās. Nekāda interesantā daiļliteratūra tā nav. Paspēju vien noprast, ka apkārtējie Rainim teikuši, ka redz viņu prezidenta amatā. Rainis, šķiet, to ņēmis par pilnu. Tas neliekas pārāk smieklīgi. Vispār Rainis – Latvijas prezidents neliekas pievilcīga doma.
Tagad es nezinu, ko lai par Raini domā. Varbūt par godu Raiņas un Aspazijas gadam vajadzētu smalkjūtīgi paklusēt.