Grūti teikt, vai mani interesē senā Roma. Man allaž likās, ka ne ļoti, tomēr viens aspekts man šķiet interesants mūsdienu kontekstā – kāpēc sabruka milzīgā Romas impērija? Mēģināju lasīt tieši par to, bet nevaru teikt, ka man tas kļuva skaidrs. Bet tad puslīdz nejauši gadījās rokās grāmatiņa par romiešiem.
Grāmatā ir vairāku seno romiešu biogrāfijas Plutarha atstāstā. Simtprocentīgu patiesību atstāstos diez vai var meklēt, bet šķiet, ka patiesības tajos būs vairāk nekā pārspīlējumu vai izdomājumu.
Pirmais stāsts ir par Katonu. Pēc tā pievarēšanas gandrīz noliku grāmatu atpakaļ plauktā neizlasītu. Jo, lūk, Katons bijis tāds ētisks pārcilvēks, ka riebās lasīt. Man radās aizdomas, ka visi varoņi būs tik ļoti sacukuroti. Tomēr atstāsts nebija arī tik ļoti vienmuļš un garlaicīgs, lai lasītu ar lielu piespiešanos. Nodomāju paskatīties arī tālākos stāstus par Ciceronu, Krasu, Pompeju un Cēzaru. Īpaši pēdējie trīs bija interesanti, jo šie vīri tomēr devās kara gājienos.
Kas attiecas uz Romas impērijas sagrūšanu, man sāk rasties aizdomas, vai tikai problēmu aizsācēji nebūs senie vīri, kas, nesmādējot nekādus līdzekļus, rāvās Romā pie varas, ieraujot valsti pilsoņu karos. Vai tikai ar laiku risinājums “noslepkavosim to, kas pie varas” nekļuva par tādu kā normu, kas, protams, nav smuki, bet citādi, redz, reizēm nevar?
Subjektīvais baudījums 7/10.