Piedot vai atriebties?

Piedot vai atriebties? Apskatīsim, kādas ir abu variantu priekšrocības un kādi ir trūkumi.

Piedošana ir process, kas ļauj aizmirst pāridarījuma sāpes. Tas ir veids, kā sev pašam pateikt, ka pietiek. Pietiek pārdzīvot par sāpēm, laiks tās aizmirst un jārod vieta savās domās kaut kam citam.

1. variants. Pāridarītājs nožēlo, mēs piedodam.
Teorētiski ideālajā gadījumā pie mums atnāk pāridarītājs un patiesi no sirds nožēlo sevis izdarīto. Piemēram, mūsu labākais draugs atvainojas, ka aizmirsis mūsu dzimšanas dienu. Viņš patiesi nožēlo, īsti pat nesaprot, kā spējis to aizmirst. Mēs redzam, ka tas, ko viņš pārdzīvo, viņam ir ļoti svarīgi. Neapzinoties mēs ņemam vērā, ka viņam tas ir svarīgāk nekā mums toreiz dzimšanas dienā, kad jutāmies nedaudz labākā drauga aizmirsti. Šis mirklis, kad saprotam, ka mūsu pagātnes pārdzīvojums nav tik svarīgs kā mūsu labākā drauga šā brīža patiesās bēdas, ir patiesā piedošana. Mēs draugam sākam just līdzi un rīkojamies, lai viņa stāvokli atvieglotu, — mierinām viņu, sakām, ka viss ir kārtībā, utt.

Mēs esam ar mieru aizmirst, ka mums nodarīts pāri. Nepaliek nekādu pretenziju ne mums pret viņu, ne viņam pret mums. Viss tiek piedots un aizmirsts. Jebkurā gadījumā piedošana ir tikai mūsu personīgā darbība. Tā nekā tieši neiespaido mūsu labāko draugu, kuram tiek piedots. Pat ja viņš īpaši lūdz piedošanu. Šis ir ideālais gadījums, kas salīdzinoši nesāpīgi ļauj aizmirst lietas, kuras mēs labprāt nebūtu piedzīvojuši.

Šo variantu iespējams arī notēlot ar mērķi mierināt mūsu labāko draugu. Ja esam līdzjūtīgi, varam tā rīkoties, domādami, ka ar savām sāpēm tiksim galā ātrāk un vieglāk nekā mūsu labākais draugs. Tādā gadījumā šis pēc savas būtības būtu trešais variants.

2. variants. Pāridarītājs nenožēlo, mēs piedodam.
Mazliet grūtāk ir piedot cilvēkam, kurš savu nodarījumu nenožēlo. Ar šo brīdi piedošanas analīze sāk kļūt interesantāka, jo rodas pirmās grūtības.

Piemēram, kāds jauns cilvēks trolejbusā nedod vietu pensionārei, lai arī viņš tiek aicināts vietu atbrīvot. Ir acīm redzams, ka jaunais, sēdošais cilvēks nenožēlo savu rīcību, citādi viņš pieceltos kājās. Lai nu paliek viņa personīgie motīvi, mūs vairāk interesē pensionāre.

Viens no iespējamiem pensionāres rīcības variantiem varētu būt teikums «Viņš jau nedomā par to, ka būs vecs». Šis ir viltīgs teikums, tas var būt domāts gan kā slēpts pārmetums, gan arī vienkāršs situācijas komentārs ar mērķi izlīdzināt saspringto situāciju. Vēl viens variants varētu būt teikums «Viņš jau vēl nesaprot (ko dara)…». Arī aiz šā teikuma var slēpties mēģinājums ievainot jauno cilvēku, mēģinot viņam nodot zemtekstu: «Tu vēl esi pārāk dumjš!»

No malas ir grūti spriest, vai tas, kam nodarīts pāri, ir samierinājies ar savām sāpēm. Jo skaļi pateiktie vārdi var liecināt arī par mēģinājumu ievainot pāridarītāju ar mērķi atriebties. Nav iespējams nepārprotami nodalīt, vai cilvēks mēģina patiesi piedot vai tikai, glābjot savu pašcieņu un prestižu otra acīs, mētājas ar cēlām frāzēm. Ja piedots tiek klusībā, par to īpaši nerunājot, piedošanas fakts kļūst ticamāks. Jo cilvēks jau ir samierinājies ar sāpēm, kuras viņam tikušas nodarītas, un tās viņu nespēs sāpināt vēlreiz. Līdz ar to jaunajam cilvēkam trolejbusā nav tieša sakara ar pensionāres subjektīvajām izjūtām un viņas lēmumu — piedot vai nepiedot?

3. variants. Pāridarītājs nožēlo, mēs nepiedodam.
Šis ir viens no visizplatītākajiem gadījumiem, īpaši tā slēptajā formā. Pie mums atnāk cilvēks, kurš mums nodarījis pāri, un saka, ka nožēlo sevis izdarīto, un lūdz piedošanu. Piemēram, kāds mums tuvs cilvēks mūs aiz muguras ir nekrietni aprunājis un vēlāk nāk mums atvainoties. Bet mums ir grūti piedot šādu viņa rīcību. Mēs nezinām, vai šāda situācija nevar atkārtoties. Turklāt mēs varbūt nesaprotam, kāpēc tieši viņš tā darījis. Iespējams, ka domās sev jautājam: bet ja nu viņš patiešām tā domā? Un vēl ļaunāk — ja nu viņam tobrīd bija arī taisnība?

Attiecībā uz piedošanu nav nekādas nozīmes, ko mēs viņam atbildam. Tā tikpat labi var būt frāze «es neturu uz tevi ļaunu prātu» vai arī «ja kaut kas tāds atkārtosies, tad gan…». Jo, ja sirdī mums rūgtums par otra rīcību paliek, nevar būt runas par piedošanu. Tad tā nav īsta un mēs mēģinām apmānīt sevi, otru cilvēku vai abus uzreiz. Šis ir visai slikts variants, jo viegli var novest pie drūma garastāvokļa un nervozitātes. Turklāt šo problēmu cēloņi var palikt neskaidri, jo esam sev «apsolījuši» par šo situāciju ar otru vairs nerunāt. Un tomēr domās grēkojam, atkal un atkal atgriežoties pie šīs situācijas, pārdzīvojot to atkal un atkal. Iespējams, uzskatām, ka mūsu pāridarītājs nezina, kā mēs esam cietuši viņa rīcības dēļ.

Tomēr, ja spējam pieņemt, ka otrs savu rīcību patiesi nožēlo, mums piedot kļūst vieglāk. Tas ļauj mums pārskatīt situāciju no jauna — ar otra acīm un tuvina mūsu subjektīvajai situācijas izpratnei. Piemērojot konkrēto piemēru, mēs varētu iedomāties, ka mums tuvais cilvēks nonācis prāta aptumsuma brīdī un ļāvies kaut kādām mirkļa emocijām. Iespējams, viņu bija apsēdis nelabais gars vai arī, pazemojot mūs, viņš cerēja uz materiālu labumu. Mēs piemeklējam viņa varbūtējos, bet varbūt arī patiesos rīcības motīvus mūsu izpratnei par situāciju, kas ļauj mums ar to samierināties un beigu beigās piedot.

Iespējams arī, ka mēs pāridarītājam piedot nemaz nespējam. Par to rakstīts mazliet tālāk.

4. variants. Pāridarītājs nenožēlo, mēs nepiedodam.
Arī šis ir izplatīts gadījums. Mums kāds ir nodarījis pāri, un mēs nespējam samierināties ar viņa nodarīto. Šis variants ir mazliet labāks par iepriekšējo, jo nav iespējas iegūt depresiju ar neskaidriem cēloņiem. Toties paliek iespēja iegūt depresiju ar zināmiem cēloņiem. Piemēram, kāds jaunietis kompānijas aizsegā un pavadībā mūs uz ielas spēcīgi pagrūž. Viņš un viņa draugi par to pasmejas, bet mēs jūtamies dusmīgi un, ļoti iespējams, arī bezpalīdzīgi, kas iespaido mūsu vērtējumu par sevi. Ir acīm redzams, ka jauniešu kompānija pat nedomā neko nožēlot, viņiem galvenais ir jautrība uz mūsu rēķina. Viņi smejas, jo redz, ka mūsu, mūsuprāt, cienījamā personība nonāk sociāli zemākā stāvoklī.

Mēs vairs viņu acīs neesam pārāki par viņiem, bet gan kļuvuši mazvērtīgāki. Tā kā mēs to apzināmies un arī nespējam saprast, vai šī viņu «spēle» ir beigusies, mēs nesaprotam, kā rīkoties. Būs cilvēki, kuriem šis incidents neiespiedīsies atmiņā, bet tie, kas ir augstākās domās par sevi, salīdzinot ar citiem, iekšēji dusmosies. Un šīs dusmas ilgs līdz piedošanai vai īstenotai atriebībai.

Nepiedodot mēs nodarbinām savas smadzenes ar domām par savu sāpju cēloņiem, to analīzi un iespējamiem rīcības variantiem pagātnē, tagadnē vai nākotnē. Tas prasa laiku un var izraisīt lieku nervozitāti. Ja šo domu ir tik daudz, ka tās mūs apgrūtina, labākais risinājums būtu meklēt ceļu, kā piedot.

Alternatīva piedošanai ir atriebība. Ja nevēlamies pakļaut sevi liekai nervozitātei vai nebūt ne tik vienkāršajam piedošanas procesam, tas ir tikpat lielisks veids, kā atbrīvoties no šīm problēmām. Tajā pašā laikā atriebība ir ceļš uz piedošanu. Jo atriebjoties mēs savā prāta nolīdzinām pāridarījumu mums ar to, ko izdarām mēs — ar mūsu apzināti vai neapzināti veikto darbību, kuru var nosaukt par atriebību. To var izskaidrot tā, ka vieglāk ir piedot mums līdzīgiem cilvēkiem. Un, ja cilvēks ir cietis tāpat kā mēs, mēs viņam spējam piedot vieglāk.

Tā kā prāts pāridarījumu cenšas izskaidrot, neizbēgama ir pāridarījuma sadursme ar pastāvošajiem uzskatiem. Atriebjoties mēs savā galvā nokārtojam rēķinus ar mūsu pretinieku. Un atkal — ar pretinieku tam nav nekāda tieša sakara. Viņš, iespējams, pat nesapratīs, par ko mēs mēģinām viņu sāpināt. Ja sapratīs, tālākais jau būs atkarīgs no viņa un viņa izvēles starp piedošanu un atriebību.

Ja pazīstam pretinieku, ir iespējams iespaidot viņa izvēli tā, lai viņš izvēlētos vienu no trim iespējām: piedot, atriebties vai nedarīt neko. Šajā gadījumā «zelta» vidusceļš reizēm nebūt nav zelta, kaut gan nekā nedarīšana bieži vien ir arī nervu sistēmu postošākais variants. Protams, nekā nedarīšana var pārvērsties gan par atriebību, gan piedošanu, tomēr jebkurā gadījumā neglābjami būs zaudēts laiks un nervu šūnas, līdz būsim izšķīrušies par vienu no divām alternatīvām. Tādā gadījumā tiek piedots «ar laiku», bet šis process izvēršas daudz ilgāks un nereti arī sāpīgāks nekā tad, ja jau pašā sākumā tiktu izvēlēta viena no divām alternatīvām.

Piedošanas process ir samierināšanās ar sāpēm. Ļoti palīdz ievērot, ka «tik traki jau nav» un ka būtu varējis būt vēl sliktāk. Kaut vai salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem. Lai samierinātos, jāiedveš sev doma, ka «tas nav tik būtiski». Jāatstāj pagātne un jādzīvo ar skatu tagadnē, neredzot pagātnes radīto iespaidu uz tagadni. Parasti piedot nav viegli, īpaši, ja tas iepriekš ticis darīts reti. Tomēr ar katru reizi to darīt kļūst aizvien vieglāk. Tam nepieciešams tikai redzēt mazliet pāri savam ego un pagātnes notikumiem.

Piedot ir vieglāk, ja tiek saskatītas likumsakarības ar piedevēja vērtību sistēmu. Piemēram, ja tas, kam nodarīts pāri, tic, ka Dievs pāridarītājam atmaksās, piedot ir vieglāk. Pats piedošanas process nereti izvēršas par cīņu starp neelastīgiem uzskatiem, iekšējo vērtību sistēmu un pāridarījumu. Aizvainojums ceļas no cilvēka iekšējās uzskatu un vērtību sistēmas sadursmes ar pāridarījumu. Ar prātu tiek salīdzināti pāridarītāja varbūtējie uzskati un vērtību sistēma ar saviem uzskatiem un vērtību sistēmu. Piedošana iespējama, kad starp abām šīm frontēm tiek atrasts kompromiss. Tā atrašanā var palīdzēt «taisnīgas» atmaksas īstenošana jeb sodīšana. Sods nav piedošana. Sods ir «legalizēta» atriebība. Tieši tāpat kā atriebšanās sods var palīdzēt samierināt cietušā uzskatus ar esošo situāciju un līdz ar to arī piedot. Tāpēc tas arī tiek tik plaši lietots cilvēku sabiedrībā.

Savā ziņā taisnība ir arī tiem, kas uzskata, ka sods un atriebība ir audzinošs līdzeklis. Es gan vēlētos no savas puses piebilst, ka tikai saprātīgi lietoti šie līdzekļi ir efektīvi. Citādi dažbrīd ir vērojami gadījumi, kad, piemēram, pērtiķi māca runāt, bet, tā kā viņš neklausa, viņš jāsoda. Sadzīvē gan biežāk vērojami sodi no sērijas «ja tu mani nemīli, tev par to jāsaņem sods».

Sods ir derīgs un vajadzīgs, ja gribam pamācīt objektīvi nesaprātīgāku būtni, piemēram, iemācīt mazam bērnam, ka pāri ielai jāiet pie zaļās gaismas un vietās, kur tas ir pieļaujams. Bet objektīvs nesaprātīgums ir subjektīvi vērtējama lieta, tāpēc neapšaubāma taisnība par sodīšanas nepieciešamību nevar pastāvēt.

Šī ir mana pati pirmā publikācija. Tādēļ iekopēju, lai nepazūd.