Brīžos, kad man bija lieka minūte vai dažas, mēdzu pašķirstīt kādu no Pietiek.com piedāvātajiem čekas maisu PDF failiem. Kāpēc es tā darīju, ja reiz slavenākie cilvēki ir jau publiskoti? Tāpēc, ka vēlējos uzzināt, vai tajos nav kāds man personīgi pazīstams cilvēks, tāds, kuru es vismaz uz ielas pasveicinātu. Ko es darītu, ja tādu atrastu? Ja gadītos tāda izdevība, droši vien pajautātu par iemesliem nokļūšanai maisos. Tas arī viss.
Sāku ar Pietiek.com čekas un Centrālās komitejas telefonu grāmatām. Tajās neko sev interesantu neatradu, vienīgi publiski zināmas personas, tādas kā Aivars Lembergs vai Augusts Brigmanis.
Lai pārskatītu visus čekas maisus, jāaplūko apmēram 15’000 kartīšu. Patiesībā tas nemaz tik daudz nav. Ja katru dienu atrod pa dažām minūtēm laika, tajās var apskatīt kādus 100 ierakstus un aptuveni 150 dienās izskatīt visu maisu saturu. Es katru dienu neskatījos, vienīgi, kad bija pauzes dažu minūšu garumā. Starp citu, grūti bija atrauties, gribējās aplūkot “vēl vienu kartīti”.
Kartītes lielākoties ir aizpildītas rokrakstā. Tie mēdz būt grūti salasāmi. Ja ar uzvārdiem lielu problēmu parasti nav, tad ar darbavietām vai adresēm tādu ir daudz biežāk, jo šajās nelielajās ailītēs bijis jāieraksta lielāks daudzums informācijas.
Latviešu / krievvalodīgo tautu attiecība ir stipri līdzīga. Es pat neņemtos minēt, kuru maisos ir vairāk. Nez kāpēc neievēroju igauņus, bet lietuvieši bija.
Iespējams, pie vainas ir manas trūcīgās zināšanas vai neuzmanība, bet sportistus sarakstos gandrīz nemanīju.
Mazliet jautrības sagādāja personas, kuru vārdi un uzvārdi sakrīt ar man zināmiem. Andri Kiviču grūti pārspēt, bet atradās vairāki darba kolēģi. Par mani pašu pat nav vērts runāt, kaut gan – ne katram ir pat divas kartītes čekas maisos.
Bet kā tad gāja ar pazīstamajiem cilvēkiem? Jāatzīst, ka biju mazliet pārsteigts, bet atradu vienīgi bijušos pasniedzējus. Tādi, kurus sveicinātu uz ielas, bija četri. Trīs no Ventspils Augstskolas (VeA), viens no Rīgas Tehniskās universitātes. Vēl bija divi man labi zināmie pasniedzēji no Venstpils Augstskolas, kurus uz ielas tomēr nesveicinātu, jo neko man viņi nav mācījuši.
Protams, ir iespējams, ka tās ir tikai vārdu uzvārdu un pat profesionālās ievirzes sakritības. Tāpēc par šiem cilvēkiem meklēju vairāk informācijas, dzimšanas datus un agrāko nodarbošanos. Teorētiski nevar pilnībā izslēgt iespēju, ka ir darīšana ar datu sakritību. Tomēr visiem šiem manis atrastajiem cilvēkiem kartītēs norādītās darba vietas ir kādā no Latvijas (PSR) universitātēm.
Šie mani bijušie VeA pasniedzēji ir Juris Žagars (ar segvārdu Sergejs), Aivars Zemītis (Ivars) un Sergejs Hiļkevičs (Oka). Kādus tad es viņus atceros? Kā ziņkārīgus okšķerus – rusofilus? Nekā tamlīdzīga. Ziniet, reizēm gadās, ka pasniedzējs lāgā nav sagatavojies, pret mācību procesu attiecas nevīžīgi utml. Par šiem pasniedzējiem es neko tādu nevaru teikt. Nevaru arī apgalvot, ka man būtu ļoti paticis pie viņiem mācīties vai ka viņiem nebūtu nekādu trūkumu. Tomēr es viņus visus atceros kā cienījamus profesionāļus. Par viņu politiskajām simpātijām neko nevaru pateikt (daļējs izņēmums ir Juris Žagars), jo trīs gadu laikā tādi temati netika aizskarti.
Neko man nav mācījuši Astra Skrābane (Stella) un Jānis Sīlis (Vizbulis), bet, tā kā VeA ir neliela, tad viņus tomēr zinu. Par Skrābanes kundzi neko nevaru pateikt. Jāni Sīli atceros no publiskas, visai slikti apmeklētas diskusijas pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā. Bija arī viens vai daži citi pasniedzēji, bet skaidri atceros tieši šos divus. Juris Žagars pauda viedokli, ka, neiestājoties ES, mēs nopietni riskējam ar Krievijas iebrukumu. Jo, ja tāds būs, tad neviens neskries Latviju aizstāvēt. Jā, būs liels troksnis un skandāls, Krieviju izmetīs no visām organizācijām un pēc kāda laika paņems atpakaļ, jo nekur jau bez tās neliksies. Savukārt Jānis Sīlis atsaucās uz klasificētu informāciju, kuru viņš nedrīkstot izpaust, bet tā liecina, ka Krievijai jau esot gatavs rīcības plāns, ja Latvija ES neiestāšoties. Varēja noprast, ka neko draudzīga šī Krievijas reakcija Latvijai nebūtu.
Studiju gados dažus mēnešus strādāju RTU Modelēšanas un imitācijas katedrā kā tehniskais asistents. Tās vadītājs tolaik bija Jurijs Merkurjevs (Saša). Izvēlējos arī studēt viņa katedrā, jo mācības tajā šķita interesantākas, lai arī, iespējams, grūtākas nekā Vadības informācijas katedrā. Gan kā pasniedzējs, gan priekšnieks darbā Merkurjeva kungs bija ārkārtīgi pieklājīgs, patīkams cilvēks. Arī studēt pie viņa bija interesanti. Kad rakstīju maģistra darbu, tieši Jurijs Merkurjevs, lai arī nebija mana darba vadītājs vai recenzents, man norādīja uz dažām izteiksmes un latviešu valodas kļūdām. Neatceros, ka vēl kāds cilvēks, kura dzimtā valoda nebūtu latviešu, man kādreiz būtu norādījis uz kādu kļūdu. Vēlāk no kāda pasniedzēja dzirdēju viedokli, ka, ja nebūtu Jurija Merkurjeva, par modelēšanu Latvijā nemaz nevarētu runāt.
Ko es no tā visa varu secināt? Atklāti sakot, gandrīz neko. Izskatās, ka čeka īpašu uzmanību pievērsusi universitātēs strādājošajiem. Bet jāņem arī vērā, ka mans personīgi zināmo cilvēku loks nav ļoti plašs. Gribētos, lai “maisos esošie” katrs nāktu klajā ar savu personīgo stāstu.
Vēl par čekas maisiem ir diezgan interesanta interviju sērija delfos. Īpaši vēlos izcelt sarunu ar pētnieci Kristīni Jarinovsku, jo tajā tiek izvirzīts jautājums, kā skaidrot sabiedrībai gadījumus, ka cilvēks ar čeku sadarbojies, pats to pat atzinis, bet kartītes nav.