Nevaru apgalvot, ka bieži vai regulāri lasītu grāmatas, bet man patīk to darīt. Ja aizraujos, tad pa īstam. Par dažām no pēdējā laikā izlasītajām gribu arī uzrakstīt pāris vārdus.
Heinrihs Harers – Septiņi gadi Tibetā
Par Tibetu interesējos jau kopš kādas 7.-8. klases, kad cieņā bija Lobsanga-Rampas grāmatas. Tāpēc arī, pašķirstījis šo grāmatu, nolēmu to palasīt. Biju kādreiz redzējis pēc grāmatas motīviem uzņemtu filmu, bet tā jau paspējusi pagaist no prāta.
Grāmatā ir aprakstīti austriešu alpīnista piedzīvojumi. Vispirms, otrajam pasaules karam sākoties, viņu aiztur Indijā tolaik valdošie angļi. Tad viņš no internēto nometnes bēg un dodas uz Himalajiem un savu sapņu zemi Tibetu. Tur viņu nebūt negaida atplestām rokām, drīzāk otrādi. Tibeta ir ļoti neitrāla valsts un neļauj tajā iekļūt ārzemniekiem. Cīnoties ar lielām grūtībām, ar dažādu viltību palīdzību austriešu alpīnists ar savu biedru tomēr nonāk Tibetas galvaspilsētā Lhasā un pakāpeniski kļūst par “savējiem” tibetiešu vidū.
Grāmata ir interesanta un viegli lasāma, lai arī tās autors nav profesionāls literāts (varbūt tieši tāpēc :)?). Tā kā filmu biju jau redzējis, aptuveni zināju, kas notiks tālāk, bet tik un tā bija ļoti interesanti lasīt. Unikālās vērtības grāmatai ir aprakstītā tibetiešu dzīve, sadzīve, attieksme pret reliģiju, viesiem, ārzemniekiem utt. Manuprāt, šo grāmatu vajadzētu izlasīt pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Tajā aprakstītais netieši pasaka arī daudz ko (jaunu) par ANO abolūto nespēju risināt konfliktus, Ķīnas zvērīgi veikto Tibetas okupāciju (salīdzinot ar PSRS un Baltijas valstīm), nepieciešamību veidot attiecības ar citām valstīm u.c.
Šo grāmatu ieraudzīju bibliotēkā, pašķirstīju un šķita, ka būs interesanta. Mājās sapratu, ka vismaz sākumu nespēju sagremot. Aprakstītais šķita tik teorētisks un man nepieņemams, ka pat pabrīnījos, kāda velna pēc vispār šo grāmatu izvēlējos. Tomēr, šķirstot pa lappusei uz priekšu, pamazām kļuva interesanti. Autors pauž, ka ceļš uz dzīves jēgu ved caur prieku un rotaļām. Kā arī piedāvā šādu formulu:
Labsajūta = (drosme * degsme) / (fiziskās ciešanas + dvēseliskās ciešanas)
Nevaru teikt, ka izcila grāmata, bet kaut ko savu tajā droši vien atradīs katrs.
Sintija Lenone – Džons
Grāmata ir par Džonu Lenonu. Tā kā pēdējā laikā Bītli manā dzīvē ieņēmuši visai svarīgu lomu, ļoti gribējās šai grāmatai vismaz pārlaist acis. Gan jau par Lenonu var atrast papilnam informācijas internetā, bet lasīt grāmatu latviešu valodā tomēr ir daudz komfortablāk.
No sākuma pret grāmatu attiecos visai skeptiski – kā nekā, raksta taču bijusī sieva, tomēr drīz vien aizrāvos. Nezinu, cik patiesi ir minētie fakti par laulības (ne)pārkāpšanām utt., bet tie arī mani diez ko neinteresē. Galvenais šķita aprakstītās Bītlu savstarpējās attiecības un skats uz grupu un ar to saistīto vairāk no iekšienes. Lasīt bija viegli un interesanti – daļēji varbūt arī tāpēc, ka diez cik daudz par Lenonu un Bītlu vēsturi pirms tam nezināju.
Ehh, pat ja būtu vairāk laika šādām nodarbēm, es visdrīzāk arī to laiku pavadītu lasot internetā par kārtējo politisko plēšanos 😀
Man arī nekad nav laika lasīt. Bet, ja vienkārši kādā brīdī saņemas uzlikt mīksto nebeidzamajām datoraktivitātēm, tad var arī pieķerties pie kkā lasāma. Nožēlojis to vēl nekad neeesmu 🙂
Harers tomēr bija austrietis!
Un filma “Septiņi gadi Tibetā” ar visu B.Pitu galīgi nelīdzinās grāmatā rastajai kvalitātei! Filmu nespēju noskatīties līdz beigām, kas gadās ļooti reti. Likās tāds sviestains svārstījums! Pē!
Tibetas gadījums tiešām ir ļoti bēdīgs. Bet patika autora paustā doma grāmatas beigās – Gribas cerēt, ka Tibetai kādreiz izdosies atgūt savu neatkarību un kultūru, bet ja tas tā tomēr nenotiks, tad dižie kalni (pasaules jumts) paliks neatkarīgi vienmēr! 🙂
Ach, piemirsās, paldies :)!
Grāmata par Džonu arī man kopumā bij saistoša 🙂
Nepatika gan Sitijas regulārie teksti, ka viņa jau visu iepriekš paredzējusi un nojautusi!!
Taču pēc grāmatas izlasīšanas mainīju arī savus uzskatus par Džonu Lenonu kā lielo pasaules cilvēku. Iepriekš likās, ka Lenons jau vispār tāds gaišs un tīrs kā svētais vīrs, bet ja apskata dažādas sadzīviskās puses, tad atklājas visādi nesmukumi. Tas jau nemazina viņa personības varenību, bet ļauj paskatīties uz šo daudzu cilvēku elku, slavenību un teicamu mūziķi ar citādākām acīm.
Iesaku arī viņu filmas “Help”, “Yellow submarine”, “A Hard days night”!