Gribu dalīties ar Mārtiņa Eņģeļa viedokli par Vecrīgu un autotransportu. Pirms dažām nedēļām centos uzņemt bildes Senās Rīgas sērijai. Jāatzīst, ka autors man teju izņēmis vārdus no mutes.
Redzamā automobiļu skaita eksplozija Vecrīgā pēdējā gada laikā varētu būt izskaidrojama ar vairākiem iemesliem:
vecpilsētā beidzot uz dzīvošanu atgriezušies īrnieki un dzīvokļu īpašnieki, kas, protams, nepārvietojas ne ar ko citu kā vien ar privāto auto un pēc iespējas lielāku, kas tomēr ir labas ziņas, un Vecrīgas reģenerācija un revitalizācija vismaz apmešanās ziņā notiek;
tieši vecpilsēta pēdējo gadu laikā ir pilna un tiks pārbāzta ar tūristu naktsmītnēm, daļa no tiem ceļo ar auto un daļa tikai ar taksometriem, kas arī veido īslaicīgu, bet vienmēr klātesošu un dzīvu autoparku Vecrīgā;
līdz ar tūrisma pieplūdumu atžirgušas ēstuves un dzertuves, pirkšana un pārdošana, notiek celšana un pārbūve, tāpēc daudz vairāk parādās servisa, tehniskie vai darbinieku auto;
vecpilsētā īsti nav eksistējusi vai arī ir manāmi dēlī salaista auto regulācijas politika, kas noved pie visatļautības un postpadomju mentalitātes atgriešanās, kad auto bezmaz vienmēr pirmajā vietā (Pilsēta cilvēkiem, ko jūs sakāt);
autovadītājiem praktiski piedirst par visu.
Tas rezultējas ar:
vecpilsētā īsti vairs nav publiskas koplietojamas telpas – teju visas ielas, pat ietves un vairāki, pat oficiāli “laukumiņi” ir pārvērtušies par autostāvvietām, kas veicina iedzīvotāju izspiešanu no Vecrīgas un nevēlēšanos atgriezties;
visa Vecrīgas kustība kļūst pakārtota tikai auto transportam, kas turklāt bieži pārvadā tikai vienu pasažieri, tiek ignorēta, pat nerespektētas gājēju un velobraucēju tiesības, infrastruktūra – bieži vien ir nepatīkami kur apstāties, atskatīties, jo gājēju/velobraucēju kustība lēnām kļūst ļoti limitēta, tātad, haotiskāka un intensīvāka;
tam pašam kultūras tūrismam šāda situācija ir ļoti neizdevīga un neērta, ja tiek stāstīts un rādīts objekts vai vieta, kas vēl spējusi saglabāt kaut kripatiņu autentiskuma, bet piekļūt, nofotografēt, nostāties, netraucēti apskatīt vai stāstīt nav iespējams automobiļu dēļ;
uzņemot vienu “Ielas garumā” epizodi pat producente atzina, ka ir teju neiespējami izsūtīt operatorus piefilmēt kādu senlaicīgu vecpilsētas kadru, jo, ja varbūt vadi un lampas ir mazākais ļaunums, tad visur ir automašīnas un atliek tikai kārtējais melnais kaķis (diezgan nesvarīgs aspekts, tomēr, iespējams, iedragā Vecrīgas kā “senlaicīgas miera ostas” tēlu);
Kā jūs domājat? Vai es kur kļūdos? Ko mēs varētu darīt un, vai kas ir jādara?
Ar autora atļauju pārpublicēts no https://www.facebook.com/engelisengelis/posts/10209226141233728
Skaidrs, ka Vecrīgas atmosfērai tas auto daudzums par labu nenāk. Tomēr, manuprāt, tā ir mazākā no Vecrīgas problēmām. Auto pārsvarā nerada paliekošu kaitējumu kultūrvidei, un grūtības novietot auto tomēr arī atbaida cilvēkus (veikalus, kuri tālāk no darba un kuriem grūti piebraukt, apmeklēju tikai tad, ja ir ļoti spiedīga vajadzība vai ja ļoti retu reizi nejauši tur aizklīstu). Galvenais būtu raudzīties, lai autovadītāji ievērotu noteikumus. Skumdinošāks ir Vecrīgas dienvidu gala nožēlojamais stāvoklis un neapturamā vēlme piebūvēt Vecrīgu ar lētu mūsdienu arhitektūru, veco dažreiz atstājot lēnai brukšanai (Peitavas ielā, Kungu ielas dienvidu galā, Dannenšterna nams) vai pārbūvējot tā, ka no senatnes sajūtas maz kas pāri paliek. Tā šī Vecrīgas savdabība pamazām mazinās – ar vai bez auto.
Turklāt lētā mūsdienu arhitektūra kā magnēts pievelk arvien jaunus automobiļus, kurus nav kur likt. Jā, ja salīdzina Vecrīgas bēdīgo DR nostūri, uzbāzīgās Vecrīgas jaunās arhitektūras pērles un noparkotos automobiļus Vecrīgas ielās, tad pēdējā ir mazākā problēma.