Par rezerves kopiju veidošanu

Datu rezerves kopiju veidošana nav nekāds kosmoss. Parasta lietotāja vajadzībām tas ir salīdzinoši lēti un vienkārši. Sarežģītus risinājumus neapskatīšu, tos var katrs meklēt pats atbilstoši savām specifiskajām vajadzībām.

Kāpēc ir noderīgi pa laikam veidot datu rezerves kopijas? Tāpēc, ka datori un to cietie diski nekalpo mūžīgi. Turklāt tie ne tikai plīst, datoru var nozagt, tas var iet bojā ugunsgrēkā, datus var nošifrēt izspiedējvīruss utt.

Pamatā var izšķirt divus rezerves kopiju veidošanas principus – mākonī vai lokāli. Vienkāršoti runājot, mākonis nozīmē failu kopēšanu internetā, lokāli – uz sava cietā diska / lentas / atmiņas kartes / utml.

No mākoņu risinājumiem varu minēt populāros dropbox un google drive. Tie der, ja dati nav sevišķi sensitīvi. Protams, mākonī var glabāt arī sensitīvus datus. Iespēja, ka tie noplūdīs, ir ļoti niecīga. Tomēr es to neieteiktu darīt. Ja tomēr, tad vispirms vajadzētu šifrēt failus. Mākoņa risinājumu uztur parasti cilvēki ar personīgām interesēm un vājībām. Jo nopietnāks mākoņa risinājums, jo vairāk cilvēku nepieciešams to apkalpošanai, līdz ar to lielāks risks datiem kļūt redzamiem nevēlamām personām. Manas kailbildes droši vien neinteresēs ne dropbox sistēmas administratoru no Indijas, ne web programmētāju no ASV, bet par perverso datu bāzu administratoru Rinaldu no paralēlklases es tik drošs nejustos. Pat ja notiktu noplūde un man kļūtu pilnīgi skaidrs, ka Rinaldiņš uzdarbojies, to pierādīt, visticamāk, būtu neiespējami.

Atkāpei par datu noplūdes pierādīšanu. Personas datus valstī aizsargā likums. Katram indivīdam ir tiesības uzzināt, kura fiziska vai juridiska persona pieprasījusi datus par viņu. Kā persona, kura ikdienā strādā ar sensitīviem personu datiem, piebildīšu, ka situācija reālajā dzīvē parasti ir mazliet citādāka. Ir diezgan liels lērums ļaužu, kuri var nekontrolēti tikt pie dažādiem sensitīviem datiem. Atbildes vēstules uz indivīdu pieprasījumiem raksta nevis roboti, bet parasti mirstīgi cilvēki. Viņu sastādītās atbildes praktiski nav pārbaudāmas. Un, ja kāds apzināti gribēs nozagt datus, tad domājams, ka vispirms viņš painteresēsies, kā to izdarīt, neatstājot pēdas. Plašās iespējas to izdarīt nezinātājam varētu šķist diezgan šokējošas.

Ja ir kas slēpjams no likuma sargiem, tad jārēķinās, ka visticamāk mākoņpakalpojumu sniedzējs visu uzglabāto informāciju nodos pieprasītājvalsts pārstāvjiem. Īpaši tas attiecas uz Latvijā bāzētiem mākoņpakalpojumu sniedzējiem, jo pie mums ar izpratni par tiesiskumu ir diezgan bēdīgi. Protams, var slēgt līgumu ar mākoņa turētāju anonīmi, maksāt no priekšapmaksas bankas kartes utml. censties pasargāt savu identitāti, bet tas vairs nav ne ātri, ne vienkārši.

Ja sensitīvus datus glabā Google drive, lielākais risks varētu būt e-pasta paroles nejauša pazaudēšana. Tik svarīga e-pasta parolei jābūt unikālai. To nedrīkst lietot ne internetbankā, ne feisbukā, par dažādiem internetveikaliem nemaz nerunājot. Drošāk, ja tiek lietota divpakāpju verifikācija ar telefona numuru, bet ar to vien var nepietikt. No otras puses, lietojot divpakāpju verifikāciju, e-pasta pakalpojuma sniedzējam tiek uzticēts savs telefona numurs. Tā jau ir visai sensitīva informācija, kas pakalpojuma sniedzējam var ļaut viennozīmīgi identificēt konkrētu personu. Tomēr, ja tiek atstāts dators ar atvērtu e-pastu piekļuvei citam cilvēkam, tad tur nekādas paroles neglābs.

Pats personīgus datus pēc iespējas turu no interneta pa gabalu. Tomēr mākoņa risinājumus izmantoju – stacija.org rezerves kopiju glabāšanai.

Par lokālajiem risinājumiem. Ja mājās ir vēl kāds dators, kaut vai galīgi vecs portatīvais ar pietiekoši lielu cieto disku, datus pa laikam var kopēt uz to. Šis risinājums palīdz gadījumos, ja cietais disks iziet no ierindas. Tomēr, ja mājā paviesosies zaglis, tad viņš, visticamāk, paņems abus datorus. Tāpēc drošāk būtu otru datoru fiziski glabāt citur.

Ērtāka, bet, iespējams, dārgāka alternatīva ir datu kopēšana uz ārēja cietā diska. Tie maksā, sākot no aptuveni 50 eiro. Diez ko lēti tas nav, toties daudz ērtāk par otra datora fizisku pārvietošanu un pieslēgšanu tīklam. Ārējais cietais disks ir neliels, salīdzinoši viegls, to var ātri un viegli pievienot datoram caur USB portu. Pēc kopijas veikšanas ārējo cieto disku der noglabāt citā ēkā, lai nodrošinātos pret zādzībām vai ugunsgrēku. To var aizvest uz laukiem vai atstāt pie kāda uzticama cilvēka.

Ja datu nav ļoti daudz, toties tie ir ļoti sensitīvi, tad tos var glabāt mazajās atmiņās kartēs. Tās nemaksā pārāk daudz, fiziski ir ļoti mazas un līdz ar to viegli noslēpjamas. Tās var pielīmēt pie lustras vai iebāzt elektrības rozetē. Galvenais, lai uzglabāšanas vieta nebūtu mitra.

Lielu datu daudzumu kopēt ar Windows Explorer nav ērti. Nevar zināt, kurā brīdī windows pajautās, ko darīt, ja faili jau eksistē, un, ja process pa vidu kļūdas dēļ apstāsies, nevarēs saprast, no kurienes jāatsāk kopēšana. Tāpēc daudz ērtāk ir lietot speciālu programmatūru. Pats lietoju bezmaksas atvērtā koda FreeFileSync un neko ērtāku pat nevaru iedomāties. Pietiek tikai vienu reizi nodefinēt kādas mapes uz kurieni vēlos kopēt. Varu arī noteikt, ko darīt, ja faili pārklājas – pārrakstīt vai nedarīt neko. Reizi dažos mēnešos jāatceras piespraust ārējo cieto disku, palaist programmu, atstāt uz kādu stundu un viss.

Papildus drošībai var izmantot failu šifrēšanu. MS Office dokumentiem ir iebūvēta iespēja tos šifrēt ar paroli. Pārējos var šifrēt, iekļaujot arhīva failā (*.rar, *.zip utml.) ar paroli. Jārēķinās gan, ka pastāv programmas paroļu atlaušanai, tāpēc nopietnu interesentu parole neapturēs. Labs pretlīdzeklis ir failam pārsaukt paplašinājumu un nolikt tur, kur to nemeklēs. Piemēram, nosaukt par twain_64.dll un ielikt C:\Windows mapē. Tomēr failu šifrēšanai ir liels būtisks mīnuss. Drošības dēļ failu parolei vajadzētu būt sarežģītai un unikālai – kā reiz tādai, kuru pēc laika vairs nevarēs atcerēties. Risinājums ir paroli pierakstīt , lietot ne-unikālu un mazāk drošu paroli vai arī failus nešifrēt.

Nobeigumā varu pastāstīt, kā slikti gājis man personīgi. Lielāka apjoma datus esmu pazaudējis divas reizes. Pirmā bija tālajā 2001. gadā, kad pacēlās dūmi no nepareizi piesprausta datora cietā diska. Ietilpība bija tikai 2 Gb, bet man nebija pilnīgi nekādu datu kopiju un zaudējums bija ļoti sāpīgs. Šādu manevru mūsdienās atkārtot ir praktiski neiespējami, jo cieto disku piespraust otrādi pie mātes plates vairs nevar.

Otrā reize bija, kad nācās pārinstalēt kādu no Windows vecajām versijām. Neizvēlējos sējuma formatēšanu, bet, instalācijai dzēšot iepriekšējos lietotāju profilus, My Documents mapes saturs izgaisa bez pēdām. No tā laika vairs neko vērtīgu lietotāju profilu mapēs neturu. Mūsdienās tas varbūt šķiet mazliet paranojāli, bet tā es jūtos drošāk.

Nošifrētiem failiem paroles esmu aizmirsis daudzas reizes. Kādreiz varbūt vajadzētu sameklēt kādu programmu, ar ko paroles aizsardzību atlauzt, bet nekas svarīgs tur tāpat nav. Turpmāk, ja pieļauju, ka neatcerēšos paroli, pierakstu to šifrētā veidā.

Tagad ~reizi pusgadā kopēju datus uz citu datoru, reizi dažos mēnešos – uz ārēju cieto disku. Tas palīdz vismaz tādā veidā, ka ne reizes nav bijusi nepieciešamība datus atjaunot.