Pirms gandrīz pieciem gadiem es rakstīju par Masu medijiem. Vai kas ir mainījes kopš tā laika?
Es personīgi mājās ziņas vairs lasīt nemēdzu. Neko īpaši svarīgu līdz šim palaidis garām tādēļ neesmu, jo aktuālākās lietas vienmēr komentē līdzcilvēki gan dzīvē, gan internetā. Turklāt, ja man uznāk vēlme pārliecināties, vai Latvijā nav noticis kas īpaši svarīgs, pietiek atvērt jebkuru ziņu portālu un aplūkot dažus uzreiz ieraugāmo galveno ziņu virsrakstus. Ja tajos nav nekā svarīga, tad nekas būtisks nebūs arī pārējās ziņās.
Biežāk interneta masu medijus aplūkoju darba „pīppauzēs”. Pēdējo gadu tendence ir iesaistīt lasītājus ziņu veidošanā kā „aculieciniekus” utml. Tas, protams, masu medijam ir ļoti ērti. Raksts jau būtībā ir gatavs, atliek vienīgi novērtēt, vai atbilst redaktora „vadlīnijām” (piemēram, Dieva dēļ, neko pret Ušakovu), izfantazēt jaunu, sensacionālu virsrakstu un publicēt. Tas arī viss. Lasītāji paši veido saturu, paši lasa un komentē. Atliek vienīgi apkārt rakstu ar reklāmām un iekasēt par to naudu.
Vēl viena tendence ir virsrakstu pārspīlēšana. Ir vairāki blogi, kuros regulāri mēdz aprakstīt masu mediju pērles gan virsrakstos, gan tekstā. Bet tādēļ vien nekas nemainās. Vārdi šoks, katastrofāls un leģendārs ir kļuvuši par normu masu mediju ikdienā. Tas nepieciešams, jo vajag, lai lasītājs „uzvelkas” un uzklikšķina uz virsraksta, lai cik neprecīzs vai melīgs tas arī nebūtu. Šī tendence vēršas plašumā un nez vai tā beigsies, ja vien tirgū neparādīsies jauns, populārs masu medijs bez šīm „īpatnībām”.
Pārējais, šķiet, nav mainījies. Joprojām aktuālas ir negatīvas lietas un sensācijas un daudz tiek štancētas un publicētas ziņas „ne par ko”. Pirms nepilna gada publicēju sarakstu ar virsrakstiem, kuros bija izmantots vārds „varētu” dažādos locījumos tēvēnetā nedēļas laikā. Sanāca 17 virsraksti. Reālais publicēto baumu un pieņēmumu skaits ir lielāks, jo ne vienmēr tie tiek iezīmēti ar vārdu „varētu” virsrakstā. Bet cilvēki šīs muļķības lasa, pārdzīvo, komentē un atkal pie reizes ļauj nopelnīt masu medijam prāvu reklāmnaudu.
Toties joprojām nav iespējams ērti izlasīt svarīgākās ziņas, piemēram, pagājušās nedēļas laikā, ja esi bijis ārpus Latvijas vai prom no interneta. Tas vien liecina, ar kādu attieksmi masu mediji izturas pret pašdeklarēto misiju informēt sabiedrību par aktualitātēm.
Es uzskatu, ka pie Latvijas lielākajām nelaimēm primāri ir vainojami tieši masu mediji. Piemēram, latviskajos medijos ir pieņemts ļoti minimāli kritizēt SC (jo tas jau it kā latviešus neinteresē), bet latviskās partijas dabū trūkties. Savukārt krieviskie mediji SC mēdz paslavēt un latviskās partijas noliet ar samazgām (jo vidusmēra krievam un līdz ar to medijaprāt SC balsotājam ir dabisks riebums pret zaglīgajām un liekulīgajām latviešu partijām, kuras sazvērējušās pret SC un neņem to valdībā). Tieši tas ir galvenais iemesls SC milzīgajai uzvarai Rīgas pašvaldību vēlēšanās. Un tā kā nekas neliecina, ka šī tendence varētu mainīties, mēs vēl ilgi pieredzēsim SC panākumus dažādās aptaujās un vēlēšanās.
Ja kāds no masu medijiem pirms kāda pusgada būtu nopietni pieķēries idejai Latvijā saglabāt latu un daļu savu resursu veltījis analītiskai žurnālistikai un citām attiecīgi ievirzītām ziņām šajā virzienā, tas, iespējams, izdotos. Jo idejai ir liels atbalsts tautas vidū. Šai populārajai tēmai automātiski pieķertos arī citi masu mediji. Tā rastos pamatīgs politisks spiediens un Dombrovskim būtu ļoti sarežģīti tam pretoties. Būtu sagatavota augsne jauniem piketiem un „lietussargu revolūcijām”. Vēl tikai prasītos tādi virsraksti kā „Dombrovskis plāno rīkoties pret tautas gribu” un nākošais 13. janvāris vairs nebūtu tālu.
Mēdz teikt, ka visus nevar muļķot visu laiku. Pieņemot, ka tā ir, masu medijs nevar nemitīgi pārspīlēt un baumot. Kaut kad esošajai situācijai būtu jāmainās. Varbūt tas novedīs pie tā, ka jaunākā paaudze vairāk patērēs twitter-a / facebook tipa informāciju, kurā viss sagrūzts kopā juku jukām. Vecākās paaudzes droši vien tā arī paliks, sēžot pie televizora. Visticamāk, nopietnas, aktuālas ziņas sameklēt drazu jūrā būs vismaz tikpat grūti kā līdz šim.
Tā arī ir atbilde visiem tiem, kuri uzskata, ka Latvijā ir ļoti slikti. Mūsdienu demokrātijā vairāk vai mazāk tomēr cilvēku vairākums var panākt savu. Bet, ja to nemitīgi dezinformē un baro ar informācijas atkritumiem, tad kāds gan var būt sagaidāmais rezultāts?
Lūk, bērnus gan nez kādēļ vecāki cenšas sūtīt labākajās skolās pie labākajiem skolotājiem. Jo saprot, ka tam jaunajam cilvēkam ir svarīgi savu laiku izmantot lietderīgi, uztverot labāko pieejamo informāciju. Bet paši rīkojas kā potenciāli pašnāvnieki, neredzēdami sevis tālākajai izaugsmei jēgu.
