Ja tu, cilvēks, ikdienā sastopies un komunicē ar cilvēkiem, kuri savos uzskatos ir līdzīgi tev pašam, liekas, ka viss ir kārtībā.
Ja lielākoties sanāk komunicēt ar cilvēkiem, kurus uzskati par ne tik gudriem kā tu pats, tad sanāk, ka pastāvīgi būsi tādā kā mūžīgā opozīcijā, reizēm mēģināsi otru pamācīt un būs diezgan grūti progresēt pašam. Jo tuvumā nebūs ideāla, uz kuru tiekties. Nebūs konkurenta, kuru pārspēt. No otras puses tā var justies vērtīgs, gudrs, varbūt pat novērtēts, ja pārējie līdzcilvēki spēlē līdzi “viņš mums ir tas gudrais” spēlei.
Ja jūties ievērojami gudrāks par citiem, ieteicams būtu ar tiem pārējiem nemaz nekomunicēt. Komunikācijā gribot negribot jānolaižas līdz sarunu biedra līmenim, mazliet jāpieskaņojas viņam, lai sazināties vispār būtu iespējams. Ja tas tiek darīts regulāri, arī jāpieskaņojas būs bieži, kas atstās arī savas sekas ārpus komunikācijas.
Ja jūties mazliet dumjāks par citiem, tas var būt lielisks dzinulis panākt pārējos un varbūt pat apsteigt tos. Kādu laiku varbūt sajūta nebūs pārāk komfortabla, bet tieši ar to sākas iespēja progresēt. Apmierinātie cilvēki nekur nesteidzas.
Ja jūties ievērojami dumjāks par citiem, viegli var nolaisties rokas. Var likties, ka tos pārējos jau savu mūžu nepanāksi un neapsteigsi. Tādējādi nav motivācijas attīstīties, neviļus gribas domāt, ka “es jau neesmu spējīgs”, “nav talanta”, “nav bijis tādu iespēju attīstīties savā laikā” utt. Vārdu sakot, tiek atrasts attaisnojums, ar kuru mierināt iedragāto pašapziņu.
Nav tik būtiski, vai cilvēki, ar kuriem ikdienā nākas komunicēt, ir vai nav gudrāki / veiksmīgāki / spējīgāki par mums. Būtiski ir, kā mēs to uztveram. Grūti būs progresēt, ja liksies, ka pārējie ir muļķi. Tāpat grūti būs, ja domāsi, ka pārējie ir gaismas gadu priekšā. Vidējiem variantiem nianses var atšķirties atkarībā no cilvēku personībām, bet tie ir pieņamami.
Vispār cilvēkiem piemīt tendence salīdzināt sevi ar līdzcilvēkiem. Ja līdzcilvēki būs nožēlojami savā būtībā, izpausmēs un uzskatos, neviļus sāksi līdzināties viņiem pat, ja to nemaz negribēsi. Tāpēc pilnīgi dabisks un pašsaprotams pašaizsardzības mehānisms ir no tādiem šaubīgiem tipiem izvairīties. Protams, viņi arī ir cilvēki, ir pilnīgi iespējams, ka mēs nenovērtējam viņu unikālās vērtības, bet lai jau tā arī būtu. Lai viņi dzīvo.