Par latviešiem

Šeit ir tāds garāks citāts no Jēkaba Janševska sarakstītā romāna Dzimtene. Romāns pirmo reizi izdots 1921.-1925. Darbība romānā risinās vēl senākos laikos – 19. gadsimta otrajā pusē. Aprakstītajā fragmentā atainota diskusija starp latviešu skolotāju Aumali un diviem vāciešiem – maršalu un mācītāju.

— Latviešiem ir kāda zīmīga paruna attiecībā uz viņu satiksmi pašu starpā, — mācītājs paklusu runāja, paskatīdamies uz maršalu un pasmīnēdams. — Vai jūs, maršala kungs, to pazīstat?

— Nē, laikam nezinu. Nevaru vismaz atgādāties, lai gan, kamēr esmu pārnācis uz dzīvi dzimtenē, pastāvīgi cenšos iepazīties ar šo tautiņu, kura mums dzīvo līdzās, pūlos izprast viņas labās un ļaunās īpašības. Kā tā paruna skan?

— Latvietis latvieša velns, — mācītājs teica pasmiedamies. — Tā viņi aizvien mēdz sacīt, kad paši viens otram izdarījuši kādu ļaunumu.

— Zīmīgs sakāms vārds! — izsaucās maršals dzīvi. — Ikviena tauta raksturota savos sakāmos vārdos īsāk un gaišāk nekā jebkur citur. Ja latvieši paši par sevi nodod tādu liecību kā šai parunā, tad tā, šķiet, ir zīme, ka tie nekādi labie cilvēki gan laikam nav vis, vismaz paši viens pret otru. Arī es, cik man bijis izdevības pa manas neilgās uzturēšanās laiku dzimtenē ar tiem tuvāk iepazīties, varu liecināt to pašu. Ja es ievērotu visas tās sūdzības, ar kādām tie pastāvīgi nāk pie manis viens otru sūdzēt, tad es droši vien būtu jau bez neviena gājēja — par tik ļauniem un nederīgiem tie paši pūlas viens otru manā priekšā nostādīt. Kā viņi mēdz izturēties uz ārieni, tas ir, pret citu tautību piederīgiem, to nemāku sacīt, jo bez manis un jums, mācītāja kungs, še citu nelatviešu nav tikpat kā nekādu. Laikam viņu attiecības ar svešiniekiem arī vispāri nav vēl necik noteiktas, tādēļ ka latvietim ar tādiem maz satiksmes. Bet pašu starpā laba satiksme, solidāra izturēšanās liekas pie viņiem visai reti kur manāma.

— Tāda parādība, maršala kungs, ir, bez šaubām, ilgas verdzības un klaušu laiku atliekas, — Aumalis piebilda. — Kas pa septiņiem gadu simteņiem locīts un mocīts un kļuvis līks un greizs, un citādi sabojāts un sakropļots, tas nedaudz gadu desmitos nespēj kļūt taisns. Tikai pa ilgāku laiku pie agrākās vergu tautiņas varēs sākt meklēt tos augstos pilsoniskos tikumus, kādi sastopami pie vecām kultūras tautām, kuras jau kopš gadu simteņiem soļojušas cilvēces priekšgalā un derējušas citām tautām un tautiņām par ceļvedēm.

Maršalam šie vārdi labi patika, un viņš kļuva visai laipns; laikam teicienu par vecām kultūras tautām, viņu augstiem tikumiem un soļošanu cilvēces priekšgalā viņš attiecināja vispirmā kārtā uz vācu tautu. Tomēr attiecībā uz latviešiem viņš nebūt nebija vienis prātis ar Aumali, ko arī nekavējās tūliņ izsacīt:

— Vai jūs, skolotāja kungs, domājat, ka latviešu kopdzīve ar vāciem veselus septiņus gadu simteņus nākuse pirmējiem kādā ziņā par ļaunu? Pēc manām domām, taisni otrādi; viņi šai ilgā laikā daudz derīga mācījušies no vāciešiem un tikuši kultūras gaitā un saimnieciskā labklājībā tik tālu uz priekšu kā neviena cita tauta visā lielajā Krievijā, arī somu tautu neizņemot. Palūkojaties, piemēram, uz latviešiem tik tuvi radniecīgiem leišiem! Kāda milzu starpība starp leiti un latvieti! Leiši, kas senāk bija tik varena tauta, tagad tumša, neizglītota un saimnieciski vāja, vismaz veselu gadu simteni leiši palikuši latviešiem iepakaļ. Kamdēļ tā? Tamdēļ, ka leišiem nav bijuse pieietama vācu kultūra. No poļiem viņi neko nespēja iegūt, tādēļ ka tie paši kultūrā nav nekad visai augstu stāvējuši savas valsts aplamās satversmes dēļ, kur pastāvēja tāda neaprobežota brīvība, ka, piemēram, katrs atsevišķs seima loceklis varēja apgāzt vesela seima lēmumus, kādēļ arī viņu valsts sagruva un tika sadalīta; bet pēc tam paši zem Krievijas bijuši allaž tā apspiesti, ka nekādus kultūras darbus nav varējuši strādāt, ne arī viņu garīgā vadībā stāvošie leiši varēja no tiem ko mācīties. Un no krieviem leiši tāpēc nevarēja nekā mācīties, ka tiem pašiem nav kultūras. Ņemsim otru piemēru — igauņus. Tie nav latviešiem ne tuva, ne tāla rada, bet tomēr kultūrā stāv tiem tikpat kā blakus. Kamdēļ? Atkal tikai tamdēļ, ka tiem tikpat ilgi kā latviešiem bijuse pieietama vācu kultūra. Es nebūt negribu teikt, ka vāci latviešiem un igauņiem savu kultūru nesuši kādos tīri ideālos nolūkos vai humanitātes skubināti, Nē, nebūt nē! Tā ko apgalvot būtu vai nu zema liekulība, vai tukša lielība — katrā ziņā nepatiesība. Mūsu senči, vācu bruņinieki, pa lielum lielai daļai nāca uz šejieni vienkārši tanī nolūkā, lai piesavinātos par brīvu labus un skaistus zemesgabalus, nodibinātu ienesīgu tirdzniecību vai gūtu citādus laicīgus labumus, un tikai retais varbūt te ieradās ar apņemšanos jumpravai Marijai par godu nest pagāniem kādu garīgu gaismu vai izpelnīties sev dvēseles glābšanu kāda smaga grēka dēļ. Kādā nolūkā uz šejieni atnākuši, tādā bruņinieki un viņu pēcnācēji strādāja arī pa gadu simteņiem tālāk: lūkodamies tikai pēc sava un nevis pēc iedzimto labuma, kas ir viegli saprotams un gluži dabiski, jo tāpat vien būtu darījuši arī visi citi ienācēji, lai tie būtu bijuši kādas tautības būdami. Agrākais vācu bruņinieks, vēlākais muižnieks, deva Baltijas iedzimtiem iedzīvotājiem no vācu kultūras tikai tik daudz, cik tas viņa paša labuma dēļ bija vajadzīgs. Ne vairāk. Bet tas ir arī jau daudz. Piemēram, lai varētu sekmīgi apstrādāt savus laukus, iegūt labāku ražu un vairot sev ienākumus, tad muižas īpašniekam bija jāgādā dažādas mašīnas un jāliek ierādīt saviem zemniekiem, kā ar tām jāstrādā, un tā šie visu mācījās. Lai gan tie nebūt netapa mācīti sava, bet vienīgi kunga labuma vairošanas dēļ, tomēr šādā ceļā iegūtās zināšanas tie varēja izlietot arī savā labā.

— Tas ir, maršala kungs, tāpat, kā kad, teiksim, saimnieks, gribēdams ko lasīt, iededzina sev priekšā uz galda gaišu lampu, no kuras tad visā istabā tiek gaišs, un saimes ļaudīm nav vairs jādedzina skals, jo nu visi var darīt savu darbu daudz lielākā un labākā gaišumā, — tā mācītājs mēģināja maršala domas paskaidrot tuvāk.

— Jā, gluži pareizi, mācītāja kungs. Gluži tā, — maršals, galvu palocīdams, apstiprināja.

— Es nesaku, maršala kungs, ka latvieši, dzīvodami ar vāciem kopā, būtu no tiem mācījušies ko ļaunu, — teica Aumalis. — Nē, kultūras ziņā tie patiesi daudz no tiem laba guvuši. Es tikai domāju, ka pa ilgās dzimtbūšanas laikiem tie savā nacionālā raksturā dziļi bojājušies, tā ka vergu laiku dvēsele viņos arī tagad — ja arī ne visos, tad vismaz daudzos vēl iemājo, un diezin kad tie tiks no tās pilnam vaļā, jebšu gan jau sen bauda brīvestību.

— Arī šai ziņā nebūs jums, skolotāja kungs, taisnība, — maršals dzīvi iebilda. — Ja jūs domājat, ka latvieši savu tagadējo neslaveno dabu mantojuši dzimtbūšanas laikos, tad jūs alojaties, gan laikam labi nepārzinādami Baltijas vēsturi. Dzimtbūšana ilgāku vai īsāku laiku, bargākā vai vieglākā veidā pastāvējuse savā laikā gandrīz visās zemēs; bet nav dzirdēts, ka tamdēļ kāda tauta būtu tik visai mainījusēs savā raksturā. Un, ja kur kādas rakstura pārgrozības novērotas šādos apstākļos, tad taisni ne tik visai peļamā nozīmē. Vispārēja bardzība un apspiešana cilvēkus taisni kopo, biedro, padara tos gan sevī noslēgtus, neuzticīgus pret ārieni, bet pašu starpā toties jo sirsnīgus, pašaizsardzībā apņēmīgus, pašaizliedzīgus, izturīgus. Viens otrs atkritējs vai nodevējs rodas visur, tomēr tiem drīzi jāpazūd, ja tauta pate ir vesela: tur stāv visi par vienu, viens par visiem. Ņemiet, piemēram, īru tautu. Tā ilgi bijuse apspiesta vairāk nekā visgrūtākā dzimtbūšanā. Ir tagad vēl angļi to stipri nospiež. Bet kādu cīņu īri ved pret saviem apspiedējiem! Un cik solidāri tie savā starpā! Dzimtbūšanas slogs, redzams, nav uz tiem atstājis šai ziņā ne vismazāko ļaunuma iespaidu. Kā jūs domājat neslavējamās latviešu rakstura īpašības izskaidrot ar svešas varas apspiešanas iespaidiem jau tanī laikā, kad no kaut jebkādas dzimbūšanas jeb verdzības tiem nebija ne jausmas? Es domāju tos laikus, kad vācu bruņinieki sāka ienākt Baltijā un iekarot šejienes zemes. Kas tad bija tie, kas visbiežāk mēdza sabiedroties ar svešajiem ienācējiem un doties ar tiem kopīgi cīņā pret citiem vietējiem brīvajiem iedzīvotājiem? Vai tie nebija latvieši? Vai latvieši savu virsaišu vadībā neatstāja un nenodeva savus cīņas biedrus, izglābdami gan krustakarotājus, gan vēlāk atkal bruņiniekus no galēja posta? Nē, skolotāja kungs, dzimtbūšana nav bojājuse latviešu tautas raksturu, tādēļ ka to nevarēja vairāk bojāt, jo tas bijis tāds jau daudz agrāk. Jaukt kopēju lietu, grūst postā pat savus tautas brāļus, lai tik glābtu pats savu ādu vai gūtu sev kādu labumu, — tas, liekas, latviešu raksturā bijis tā jau no sākta gala.

Aumalis sēdēja uz sava krēsla malu sapīcis, saīdzis, un lūpas sakniebis, nezinādams, ko maršalam īsti teikt, kas tam pretī kā uzvaras priekā plati lūkojās acīs. Bet mācītājs, viegli iekāsējies un ar roku pāra reiz pārvilcis pār savu gludi noskūto, pilno ģīmi, runāja, laipnā padevībā smaidīdams:

— Maršala kungs, tas gan taisnība, ka tādu bargu spriedumu, kādu latvieši nodevuši paši par sevi savā parunā «Latvietis latvieša velns», pie citām tautām, cik man zināms, diezin vai kur atradīsim. Bet viņiem ir arī kāda jo jauka paruna, kura vēsta pavisam ko citu par latviešiem: spriežot pēc šās parunas, tiem var arī būt ļoti cēlas īpašības.

— Kas tā būtu par parunu, mācītāja kungs? Es gan laikam to nepazīstu.

— «Sirds — kurzemnieka gods.»

– Ak, jā! To pazīstu gan, tikai man neiešāvās prātā. Bet tā, mācītāja kungs, nekādā ziņā nevar zīmēties uz latviešiem, jo par tiem tanī nav taču itin nekas teikts: runa ir tikai par kurzemniekiem. Un es zem šī vārda saprotu īsti tikai Kurzemes vācu tautības iedzīvotājus. Uz tiem tad arī tikai gan zīmējas šī jaukā paruna. Protams, atradīsies arī latviešu starpā dažs ar cēlu raksturu un goda sirdi, uz kuru šī jaukā paruna varēs zīmēties pilnā mērā. Bet tā sauktais caurmēra latvietis, tas ir, tautas lielākā daļa, to nekādā ziņā nevarēs uz sevi attiecināt; uz to laikam drīzāk varēs zīmēties tikai nejaukā patiesība, ka latvietis latvieša velns. Man kā jaunam administratoram tāds paradums atsevišķiem, kaut arī sīkiem, bet raksturīgiem notikumiem piegriezt īpašu vērību un no šādiem novērojumiem tad attīstīt plašākas domas un taisīt slēdzienus. Tā kā esam sākuši par šādām lietām runāt, tad vienu piemēru jums minēšu. Reiz eju savā muižā gar kalpu dzīvojamo ēku un redzu uz sliekšņa sēdam divi bērnus — puisēnu un meiteni, gadu četri pieci vecus, un nejauki ķīvējamies ap bļodiņu, kurā ielieta putra: viens otram grūž karoti no bļodiņas nost, sit un neļauj strēbt. Es piestājos un skatos. Kad bērni kaudamies sāk dikti bļaut, atsteidzas māte un, redzēdama, kas par darīšanu, saliecas un pārvelk ar pirksta galu pa putru no bļodiņas vienas malas uz otru krustis pāri un saka, lai nu ēdot katrs savā pusē mierīgi — un būšot abiem vienādi. Uz mani pagriezusēs, sieva teica: «Redziet, kādi nenovīdīgi un nesaticīgi abi muļķīši: katram bail, ka otrs nedabūn vairāk, un, lai būtu miers, tad man jārāda, ka es putru pārdalu vidū pušu — katram savu daļu.» Tā mēs redzam pie latviešiem nenovīdību, neuzticību vienam pret otru un dalīšanas un piespriešanas vajadzību no ārienes, no citiem, jau kopš bērnu dienām. Tas viņiem liekas tā iedzimis. Tādēļ arī latvieši pa visu vēstures laiku nav nekad spēlējuši kaut jebkādu daudzmaz izcilus lomu. Liekas, ka viņu še nemaz nebūtu bijis. Tiešām nezinu, vai atrasies vēl kur kāda otra tautiņa, kas pa veseliem gadu simteņiem nav pate gandrīz ne pirksta kustinājuse pie sava likteņa noteikšanas. Tādēļ arī latvieši Baltijas vēsturē netiek tikpat kā nemaz minēti. Esmu mūsu dzimtenes vēsturē, tā sakot, ar uguni meklējis ziņas par kaut jebkādiem daudzmaz ievērojamiem darbiem no tās tautiņas puses, kuras vidū man tagad lemts dzīvot un strādāt, bet nekā neesmu tur varējis atrast par latviešiem — nedz kā veselu tautiņu, nedz kā atsevišķiem cilvēkiem iz viņu vidus. Un tomēr latviešiem, kā zemes iedzīvotāju galvenai daļai, tīri dabiski būtu nācies ieņemt kaut jebkādu daudzmaz redzamu vietu. Jebšu vadonības loma zemes politikā tiem bija atņemta, tomēr spēka pārsvars, fiziskā vara bijuse vienumēr viņu pusē; tikai to tie nekad nekā nav pratuši izlietot — tie vienkārši nav bijuši uz tam spējīgi —, protams, tās pašas savstarpējās neuzticības, nenovīdības un savu atsevišķu personīgu labumu meklēšanas vai arī savas ādas sargāšanas dēļ.

— Nevis visi par vienu un viens par visiem ir latviešu devīze kā pie ikvienas apzinīgas un organizētas sabiedrības. Latviešu parastā devīze visos darbos, cik esmu novērojis, ir: katrs par sevi, dievs par visiem, — mācītājs iemeta starpā.

— Gluži tā, — maršals dzīvi atsaucās.

— Ko no vergu ļaudīm vairāk varēja gaidīt? — ieminējās Aumalis. — Nekad nav dzirdēts, ka vergi būtu varējuši izdarīt paši no sevis kaut ko ievērojamu. Vienīgais, ko vergi līdzās savai vergošanai var vēl būt spējīgi, ir — tikai sacelties aplamā, neorganizētā dumpī, kurš tad tiek necilvēcīgi bargi apspiests un padara viņu likteni vēl ļaunāku. Cik zinu, arī latvieši pa ilgo verdzības laiku sacēlušies atklātā dumpī pret saviem apspiedējiem, bet tas viņiem katru reiz maksājis daudz asiņu un padarījis viņu jūgu vēl grūtāku.

— Jūs atkal alojaties, skolotāja kungs, un divējādā ziņā, — maršals runāja, aizdedzinādams jaunu papirosu, — Pirmkārt, Baltijā var runa būt tikai par bijušu dzimtbūšanu, bet nekad par verdzību. Otrkārt, visi latvieši nekad nav bijuši dzimtļaudis jeb, kā jūs sakāt, vergi. Gandrīz ikkatrā pagastā bija daži cilvēki vai veselas ģimenes, kas šādu vai tādu nopelnu pēc bija atlaistas uz brīvi vai nu no hercoga, vai pašiem muižniekiem. Pilsētās daudz latviešu bija tāpat brīvi kā vāci. Kurzemē ir pat veseli septiņi vai astoņi vienkopus ciemi, tas ir, apmēram puspagasta, kuri nekad nav nekādā verdzībā jeb dzimtbūšanā atradušies, bet visos laikos bijuši tikpat brīvi ļaudis kā muižnieki. Es, kā jūs mani jau būsit sapratuši, domāju tā sauktos kuršu ķēniņus jeb, kā latvieši viņus sauc, ķoniņus. Sakiet paši — ko šie latviešu muižnieki ar tīri neaprobežotām tiesībām gan izdarījuši gadu simteņiem ilgā svabadības un privilēģiju stāvoklī? Vai ir kaut kas zināms, ka tie būtu ņēmuši vai arī tikai mēģinājuši ņemt kādu dalību Kurzemes politiskos notikumos, lai tos šā vai tā grozītu latviešiem par labu? Nē, par to nav zināms it nekas. Vai nu tiem rūpējis tikai pašu labums, vai tie savus tautas brāļus pazinuši par tādiem, kas ne uz kādu kopdarbību nav spējīgi, jeb vai latviešiem vispāri — un tamlīdz arī viņu «ķēniņiem» — trūka katras apziņas un saprašanas par tautiskiem pienākumiem un tautiskas kopības vajadzību, un, vai tiešām taisnība tiem, kas saka, ka latvieši sajusties par veselu tautu nemaz nespēj un uzskata sevi tikai par kādu atsevišķu —zemāk stāvošu ļaužu šķiru, to nezinu un neņemos izšķirt. Tomēr gandrīz būtu jādomā pēdējais, jo pa veseliem gadu simteņiem tie nekad un nekur nav parādījuši kaut jebkādu tautisku apziņu, kaut kādu kopēju uzņēmību un dalību zemes notikumu nokārtošanā vai vismaz savu pašu likteņa grozīšanā. Un tomēr dažādos juku laikmetos, kad zemes ārējā virsvaldība bija vāja, bet iekšienē pastāvēja nemieri un gandrīz pilnīga bezvaldība, piemēram, hercogam atrodoties naidā un cīņās ar muižniecību, zemnieki kā iedzīvotāju lielākā daļa un tātad kā ievērojams fizisks spēks, pulcēdamies ap saviem svabadajiem tautas brāļiem un sizdamies uz vienu vai otru pusi, būtu varējuši darīt ievērojamu iespaidu uz cīņas galaiznākumu un izpelnīt sev dažādas tiesības no uzvarētāju puses. Vai atkal zviedru virsvaldības laikā, kura, atrazdamās ar Kurzemes muižniecību atklātā naidā, taisni pate meklēja atbalstu pie šejienes zemniekiem. Bet visus šos labvēlīgos apstākļus latvieši nekā nav izmantojuši; nedz zemnieki, nedz viņu brīvie «ķēniņi» nav ne pirksta kustinājuši savas dzimtenes notikumu gaitā. Tiklab dzimtļaudīm, kā arī brīvzemniekiem visi vēsturiskie notikumi dzimtenē bijuši tik sveši, stāvējuši tik tālu, it kā tie būtu norisinājušies Āfrikā vai Austrālijā. Un tie retie, atsevišķie cilvēki, kuriem viņos laikos izdevies no latviešu vidus pacelties augstāk, kāds, piemēram, bija Bīrons, nav par saviem tautas brāļiem un viņu likteni nekā likušies zināt: tiem rūpējis katram tikai savs paša labums, ko meklējuši sasniegt, piesliedamies tiem, kas viņu apkārtnē kuru reiz likās tas stiprākais. Laikam arī tie savus tautas brāļus pazinuši par tādiem, kas ne uz kādu kopdarbību nav spējīgi. Redziet, skolotāja kungs, tādi ir bijuši latvieši visos laikos, un es šaubos, vai tie kādreiz kļūs citādi.

— Šimbrīžam vismaz tie neliekas vēl kļuvuši citādi, — viegli pasmīnēdams, piezīmēja mācītājs. — Viņu laikrakstos ne par ko citu nenākas tik daudz lasīt kā par ķildām un šķelšanos — gan pašu redaktoru starpā, gan biedrību darbinieku pulkā. Nezinu un nevaru iedomāties vēl kādas citas tautas presi, kura tā būtu aizņemta polemikām un savstarpēju plēšanos kā latviešu.

— Tādēļ, skolotāj, jums — un arī citiem izglītotiem latviešiem — labprāt dotu padomu attiecībā uz savas tautiņas nākotni nenodoties nekādām ilūzijām un nedarboties ne ar kādu biedrību dibināšanu, ne arī uzņemties citādi kādu vadoņa lomu pie saviem tautas brāļiem — jūs tur piedzīvotu tikai rūgtu vilšanos. Baltijā vadītāja loma piekrīt tikai vāciem, sevišķi muižniecībai, — it dabiski tādēļ, ka vāci pieder pie augstākas sugas tautām, kurpretim latvieši, kā jau slāvu tautu ciltsradi, pieskaitāmi pie zemāko sugu tautām, kuras nekādu vadošu lomu vēsturē nekad nav spēlējušas; piemēram, krievu tauta jau senatnē kārtības nodibinātājus un valdniekus sev aicinājuse no ārzemēm; tāpat jaunākos laikos, no Pētera Lielā un Katrinas Otrās valdības sākot, Krieviju vada nekrievu tautības vīri, galvenā kārtā Baltijas muižnieki, ieņemdami svarīgākos amatus un iepotēdami savas idejas arī krievu augstajiem birokrātiem un valdības aprindām. Un tā ir Krievijas laime. Ja kādreiz pienāktu tādi laiki, kur Baltijas vāci tiktu padzīti no augstajiem valsts amatiem un viņu iespaids valdības aprindās zustu, tad Krievija īsā laikā sabruktu un pārvērstos par milzīgu drupu kaudzi, kur plosītos anarķija, plūstu asinis un visa dzīve panīktu, kā jau tas bija tanīs tumšajos juku laikos pirms Pētera un Katrīnas, kad ārzemnieki vēl nebija aicināti par Krievijas cēlējiem un izveidotājiem, jo pašas slāvu tautas nav spēcīgas noorganizēt un vadīt kādu lielāku valsts vienību.

— Ja tas tā būtu, kā jūs sakāt, maršala kungs, — uzbudināts teica Aumalis, — ja patiesi slāvu tautas un viņām vairāk vai mazāk radniecīgās ciltis būtu tik nespējīgas uz civilizācijas un kultūras darbiem un valstisku vienību organizēšanu, kā tad gan izskaidrojama tāda vēsturiska parādība, ka leišu tauta četrpadsmitā gadu simtenī saguva savā varā lielu daļu Austrumu Eiropas? Viņu slavenie dižkunigaiksti Ķeistautis, Alģerts un Vitautis darīja brīnumus karalaukā, un Zalģiras kaujā leiši tā sakāva vācus, ka 40 000 no tiem palika guļot un ordeņa vara uz ilgu laiku bija satriekta.

Arī visi šie notikumi, mīļo skolotāj, apstiprina tikai to, ko jau teicu. Leiši gan saguva savā varā lielu daļu Austrumu Eiropas, bet ko tas līdzēja, kad nespēja to paturēt un nespēja tālab, ka leišiem, kā jau slāvu cilts radiniekiem, trūkst organizatorisko dāvanu, kā arī pacietības, izturības un tāla, plaša skata. Un kas notika galu galā ar jūsu minēto slaveno Ķeistauti? Pats krita gūstā; un vai zināt, kas viņu sagūstīja? Baltijas muižnieks — ordeņa mestrs Arnolds fon Fitiņhofs 1360. gadā. Tas gan tiesa, pie Tanenbergas leiši smagi sakāva ordeni 1410. gadā, bet tomēr neiznīcināja, jo daļu ordeņa karaspēka izglāba ordeņa mestrs — Konrāds fon Fitiņhofs, tas pats, kurš jau desmit gadu agrāk pie Pleskavas bija iznīcinājis 7000 vīru lielu krievu karaspēku. Tātad, skatāties, kur gribat, galu galā vāci visur patura virsroku, un viņu vara izplatās arvien tālāk. Bet latvieši — ko tie izdarījuši, vai ko tie var izdarīt? Ne tiem kāda vēsturiska pagātne, ne arī nākotnē no tiem kas gaidāms. Priekš kam tad īsti visa tā tautiskās apziņas modināšana un cildināšana? Kurp latviešu tautiskie vadoņi lai vada savus tautas brāļus? Vienīgais lauks, kur tie kādos kopdarbos varētu mēģināties, būtu laikam tikai partiju dibināšana: tās lietas būtu latviešiem pa dabai, jo partiju mērķis un uzdevums taisni ir — savstarpējas neuzticības sēklas sēšana, naida audzināšana, apsūdzības un šķelšanās vairošana un tamlīdzīga spēku vājināšana pašu starpā. Latviešu jau tā ir maza saujiņa, ka par tautu tos gandrīz nevar dēvēt, bet, ķēmodamies pakaļ lielām tautām ar dažādu partiju dibināšanu, tie savu jau tā mazo nozīmi vēl vairāk mazinās. Tātad no visa redzam, ka izglītotiem latviešiem neder uzņemties pie savas tautas kādu nacionālu misiju vai uzmesties tai par politiskiem vadoņiem. Tik šā kā tā nekas labs tur nevar iznākt.

— Jā, tā ir tiešām ar latviešiem: katrs par sevi tie gandrīz ikviens ir tīri labs cilvēks un krietns strādnieks, bet visi kopā kā vesela tautiņa tie itin nekā ievērojama nav varējuši izdarīt nekad — ne agrākos laikos, ne tagad, — tā mācītājs noteica, lūkodamies gan uz Aumali, gan uz maršalu.

Aumalis sēdēja kā uz oglēm. Viņš pats manīja, ka asinis viņam saskrējušas galvā un ka seja tvīkst, bet sirds lēca ātri, un deniņos šķita, it kā kāds sistin sistu. Viņš gribēja maršalam un mācītājam ko atbildēt, bet nezināja, ko un kā īsti: vai pievest kādus pierādījumus, kas apgāztu maršala nicināšanas pilnos apvainojumus pret latviešiem,— uzsvērt, piemēram, latviešu tautas garamantas — viņu lielo daudzumu daiļo tautas dziesmu, minēt Rīgas Latviešu biedrību, latviešu panākumus jūrniecībā, viņu kuģus, kuģniecības biedrību Austru. Tomēr viss tas viņam tagad šķita tik mazs un niecīgs pret visu dzirdēto, ka ieskatīja par gudrāku tādas lietas labāk nemaz neminēt. Jeb vai atbildēt ar asiem pretapvainojumiem: pārmest, ka vietējie vāci visus laikus bijuši tikai prasti varmākas, apspiedēji. Bet tūliņ viņam iešāvās prātā, ka ar visu to tomēr nekā nebūtu atspēkoti izteiktie apvainojumi attiecībā uz latviešu zemo dabu un viņu nespēju savstarpējā kopdarbā. Nezinādams nekā cita, ko teikt, piecēlies un taisīdamies un aiziešanu (ka viņš bija nācis runāt savas atlaišanas lietā, tas viņam tagad pavisam bija aizmirsies), viņš droši un paceltā balsī iesaucās:

— Bet es tomēr ticu savas tautas nākotnei! Kas tik daudz jauka un daiļa radījuse, visu savu dzīvi tik neizsakāmi skaistās dziesmās attēlodama, kas tik daudz gara modrības iznesuse pa ilgiem, tumšiem gadu simteņiem — tā tauta nav pie zemākas sugas skaitāma!

Un, atcerējies kādu sava drauga Sudrabu Edžus dzejoli, kuru no tā bija norakstījis, viņš, jebšu visa saruna bija norisinājusēs vācu valodā, citēja latviski no šī dzejoļa maršalam un mācītājam sekošu pantiņu priekšā:

Neba augsti vien — cik nava

Zemas kārtas ļautiņu!

Neba lielas vien — cik dievam

Nava mazu tautiņu!

Jēkabs Janševskis – Dzimtene, Otrais sējums, pirmā daļa.

Ir ko piebilst?