Tēvēnetā vakardien publicēts stāsts par Jāni. 16 gadus vecais jaunietis ar draugu ielingojuši braucošam vilcienam ar akmeni. Pēcāk viņa draugs par to izpļāpājies, kāds to nosūdzējis un abi paņemti ciet. Sekas Jāņa gadījumā – ierosināts kriminālprocess un saņemts sods – 2h garš brauciens mašīnista kabīnē, „lai tādejādi viņš spētu izprast sava noziedzīgā nodarījuma sekas”.
Daži citāti:
– tagad ir cerības uz krimināllietas izbeigšanu
– Policijā tika ierosināts kriminālprocess
– Šoreiz abiem paveicies, jo uzņēmums «Pasažieru vilciens» nolēma nepilngadīgajiem jauniešiem dot iespēju citādāk izciest sodu, nevis stāties tiesas priekšā
– brauciena laikā Jānim arī rādīja, kāpēc huligāniem nav iespējams izbēgt no soda, jo mašīnista kabīnē viss esot redzams kā uz delnas
– Aizvestu uz Cēsīm [nepilngadīgo audzināšanas iestādi], un no turienes jau normāli neviens neiznāk ārā
– Izejot šīs te visas kriminālprocesa stadijas – prokuratūra, tiesa, tad jaunietis būtu krimināli sodīts. Labākajā gadījumā sods būtu nosacīts ar pārbaudes laiku vai piespiedu darbs, izciešot sodu sabiedrībā. Pretējā gadījumā tā ir ieslodzījuma vieta.
Man savā mūžā nav bijis sevišķi daudz darīšanu ar likuma sargiem, tomēr dziļi šaubos, ka jaunietis, kurš ielaidis ar akmeni pa vilcienu, nonāktu Cēsīs. Nepatīkamākās šī gadījuma iespējamās sekas būtu kriminālā atbildība, kas liegtu ieņemt dažādus amatus valsts iestādēs. Tomēr atļaušos pieņemt, ka vismaz vairumā gadījumu tiesībsargi arī ir cilvēki (t.i., mazliet žēlsirdīgi un mazliet paslinki) un bez nopietna iemesla jaunieti krimināli nesodīs.
Diemžēl nav zināms, ne cik liels bijis Jāņa raidītais akmens, ne arī cik smagi cietis nabaga vilciens. Tomēr ir atšķirība, vai mēģina vagonam no aizmugures ielingot ar simts gramus smagu akmentiņu vai stiepj uz tilta pamatīgu laukakmeni, kuru laiž lejā, vilcienam parādoties apakšā.
Skepsi raisa arī „huligāniem nav iespējams izbēgt no soda”. Ja vismaz viens no diviem jauniešiem būtu mazliet cītīgāk paturējis mutīti ciet, neviens neko neuzzinātu.
Raksta komentāros likumsakarīgi dominē jautājums – ja gribu pabraukāties mašīnista kabīnē, man arī iemest vilcienam ar akmeni? Drīzāk liekas, ka jaunietis ticis nevis sodīts, bet īpaši apbalvots.
Es arī jaunības gados sliežu tuvumā visādi izpaudos, tagad pat kauns atcerēties. Reiz pat mašīnists man un draugam dusmīgi rādīja dūri, bet citādi vienīgais jelkad saņemtais sods bija diezgan nepatīkams rājiens no klases audzinātājas. Bet, ja man būtu piesolījuši pavizināties mašīnista kabīnē… Es būtu priecīgs. Es pat vēl tagad labprāt pavizinātos mašīnista kabīnē un paklausītos, kā tad īstenībā ir ar tiem huļigāniem.