No Sarkandaugavas līdz Vecāķiem

Sestdien tiku pie daudzām brīvām stundām, kuras varēju pavadīt viens pats kā nu vēlos. Nolēmu doties līdz jūrai. Reālais maršruts sanāca krietni garāks, bet līdz Sarkandaugavai nekā daudz interesanta nebija.

Pateicoties dabasdatiem, man bija zināms, ka dienu iepriekš Sarkandaugavā redzēts krīklis. Šo putnu iepriekš biju redzējis vienīgi teleskopā. Tāpēc, ejot garām, nolēmu palūkoties. Skatījos ilgi un rūpīgi, bet sākumā bija vienas vienīgas meža pīles. Tad piepeši niedrēs ielavījās tumšs putniņš lauča formā, tikai krietni mazāks. Gaidīju savas desmit minūtes, bet putniņš no niedrēm laukā nenāca. Jādomā, ka tā bijusi ūdensvistiņa.

Tālumā starp meža pīlēm pamanīju peldam ļoti mazu putniņu. Nopratu, ka tam jābūt krīklim. Devos tuvāk un pamanīju trīs mammas un vienu krīkļtēvu. Ļoti mazas pīlītes, jūtami tramīgākas par meža pīlēm. Diez ko veiksmīgi kadri nesanāca, bet atpazīt var.

Devos tālāk uz Aptiekas ielu un uzgāju savdabīgas formas apgaismes ķermeni.

Pretī redzamā ēka ir VUGD Rīgas 7. daļa. Tur atpūšas vecs ZILiņš.

Labu gabalu tālāk Tvaika ielā ievēroju, ka pilnīgi visa ūdens mala vēl nav aizbūvēta un vienuviet var pat piekļūt pie ūdens. Gāju paskatīties, vai tur nav kas ievērības cienīgs. Pretī Kundziņsala. Daugavas atzars, kuru mēdz dēvēt par Sarkandaugavu, klāts ar ledus gabaliem. Tālumā kaijas. Garām palidoja zivju gārnis, kurš pirmajā acu uzmetienā šķita kāda īpaši neveikla kaija.

Devos garām vietai, kur tramvaja sliedes krustojas ar vilciena sliedēm. Rīgā otras tādas vietas nav. Varbūt arī Latvijā nē.

Tvaika ielas tālākais posms gājējiem nav paredzēts. Trotuāra nav, vai arī tas netiek tīrīts. Atlika vienīgi soļot pa sliedēm. Tā kā tuvojas piektā tramvaja galapunkts, divi sliežu ceļi pārtop vienā. Augšējā labajā stūrī ir tramvaju luksofors.

Turpat blakus vērojams Berlīnes mūra fragmentam līdzīgs veidojums. Pēc galvas profila spriežot, tur kādreiz varētu būt bijis Ļeņins. Tālumā dzirdami manevrlokomotīvju īsie svilpieni.

Tramvaja galapunktā vadītāja kāri vilka dūmu. Es devos pa labi. Tur ir dzelzceļa sliežu pārbrauktuve. Nolaidās barjera. Blakus lasāms neiejūsminošs uzraksts “Manevru laikā slēgta līdz 2 stundām”.

Pēc brīža aizbrauca manevrlokomotīve ar vienu vagonu un pārbrauktuve atkal bija vaļā.

Ezera iela Rīgā ir ļoti īpaša. Tajā pārliecinoši dominē divstāvu koka ēkas. Ēku pirmajos stāvos nav veikalu . Automašīnas brauc ļoti reti. Viss kluss un mierīgs. Šķiet, pirms piecdesmit gadiem te izskatījies gandrīz tieši tāpat.

No Mīlgrāvja tilta pamanīju kādu neparastu putnu. Pirmajā brīdī nepazinu. Mulsināja, ka putns ir viens pats, bez sava bariņa.

Jāatzīst, ka gājēju satiksme pie Mīlgrāvja organizēta diezgan nejēdzīgi. Lai gājējs tiktu lejā, jāiet diezgan liels līkums. Tikšana pie Mīlgrāvja un Ķīšezera malas vispār nav paredzēta. Biju spiests šķērsot ielu, kāpjot pāri metāla norobežojumiem.

Noslēpumainais putns izrādījās gaigalas mātīte. Nekas sevišķi neparasts tas nav. Gabalu tālāk bija arī citas gaigalas. Bildē var redzēt, ka ne velti šo putnu angliski dēvē par Goldeneye.

Pamanīju paugurknābja gulbi ar gredzenu.

No viena punkta visu gredzena informāciju redzēt nevar. Apgāju gulbi ar līkumu, lai nobildētu arī no priekšas. Par laimi, putns prom nebēga. Tiku pie vajadzīgās gredzena informācijas daļas.

Devos uz Vecmīlgrāvi. Šis vēsturiski interesantais rajons ir viens no man svešākajiem Rīgā. Esmu bijis skaistajā Ziemeļblāzmas kultūras pilī un tās tuvējā apkārtnē. Tur ir Burtnieku nams, vēl kāda vecāka koka ēka. Bet vispār nekā daudz nav ko redzēt. Pārliecinoši dominē okupācijas laikā celtas ēkas. Tās izskatās tik vienveidīgi, ka pat Pļavnieki vai Purvciems man šķiet interesantāki.

Nedaudz tālāk atrodas Emmas viesnīca ar interesantu žogu. Wikimapia norādīts, ka tā esot (bijusi) Jūrnieku dienesta viesnīca.

Pie Meldru ielas var piekļūt ūdenim. Tur ir neliels, pensionāru iemīļots parciņš.

Otrā pusē aiz žoga ir neliels tirdziņš. Cienījama vecuma dāmas vāca nost pārdošanai paredzētus apģērba gabalus. Parasti mazliet brīnos, vai kāds tirgū zem klajas debess joprojām mēdz pirkt apģērbu, bet, ja jau pārdod, tad jā.

Ūdenī varēja vērot kādus trīs simtus meža pīļu un divus paugurknābja gulbjus. Viena no pīļu mātītēm bija tik neparasti gaiša, ka pirmajā brīdī radās šaubas par tās sugu.

Dodoties tālāk pa Meldru ielu, ceļa kreisajā pusē atrodas apmēram 800 metrus garš betona žogs. To savulaik apgleznojuši bērni. Izskatās glīti un ir uz ko paskatīties citādi diezgan vienmuļajā ainavā.

Nonācu pie kapsētas vārtiem. Tur rakstīts “Neraudi, tavi mirušie dzīvo”. Iekšā nedevos, man bail no zombijiem.

Atlantijas ielā ievēroju Jehovas liecinieku kongresu namu. Iespējams, jehoviešiem radušās kādas finansiālas grūtības, jo nams tiekot pārdots.

Bija jau satumsis un aizrauties ar bildēšanu vairs nebija lielas jēgas. Pēc krietnas soļošanas sasniedzu Vecāķus. Tur mani gaidīja labas ziņas – peldēties esot atļauts.

Pludmales termometrs vēstīja par -4 grādiem, kaut gan šķita siltāks. Piegāju pie ūdens un secināju, ka peldētājiem būtu no tā diezgan grūti izkāpt. Gar ūdens malu uzskalots paprāvs ledus kalns.

Atpakaļ devos uz vilcienu un secināju, ka jāgaida pusotra stunda. Tad devos uz tuvāko autobusa pieturu, kur nācās konstatēt, ka jāgaida gandrīz pusstunda. Laika īsināšanai vairākas pieturas nogāju ar kājām. Tad atbrauca autobuss un aizveda mani tuvāk mājām. Vairs nekas īpašs netika novērots. Vēlāk saskaitīju, ka kopā pieveikts ap 30 kilometriem.

Visbeidzot nosūtīju datus par gulbja gredzenu Latvijas Gredzenošanas centram un saņēmu atbildi, ka paugurknābja gulbja tēviņš šķīlies 2008. gadā vai agrāk. Septiņas reizes novērots 2011. gada pirmajos trīs mēnešos. Nākošais novērojums pēc gandrīz sešu gadu pārtraukuma ir manējais. Pašam un, domājams, arī gredzenotājam patīkami.