Lai pašiem interesantāk un putniņiem vēders pilnāks, iegādājāmies putnu barotavu. Piestiprināšanai pie loga iegādājos nelielu kronšteinu. Tā kā ar urbi plastmasas logā caurumus borēt negribējās, izlīdzējos ar makgaivereni. Rezultāts nebija diez ko glīts, toties efektīvs.
Pildījumam tirgū iegādājāmies saulespuķu sēklas par 2 eiro kilogramā.
Principā putniņus vajadzētu sākt barot, kad uzkrīt sniegs un turpināt visu ziemu līdz tas ir nokusis un putniņi paši var sameklēt sev ēdamo. Mēs sezonu iesākām ātrāk, 10. novembrī. Zīlītes apieties ar barotavu iemācījās jau pirmajā dienā un notiesāja ap 100 gramiem sēkliņu. Nākošajās dienās zīlītes laidās aizvien biežāk un apēsts tika aizvien vairāk sēkliņu. Lielākie aktivitāšu laiki bija īsi pēc gaismas parādīšanās un īsi pirms tās pazušanas.
Barotavas ietilpība bija kādi 220 grami. Sēklas papildinājām vakarā, kad bija jau satumsis un lai no rīta putniņiem uzreiz būtu ko likt guzā. Pirmo reizi barotava pilnībā tika iztukšota pēc kādām dienām četrām. Zīlītes laidās kā pa konveijeru. Putniņi savāca pa sēkliņai un aizlaidās uz kādu no tuvējiem kokiem notiesāt. Visvairāk lidoja lielās zīlītes. Pa laikam atlaidās arī zilzīlīte un rādīja lielajām zīlītēm knābi. Pavisam rets viesis bija lauku zvirbulis. Mājas zvirbuļi uz barotavu nelaidās – iespējams, bail bija, spārni par gariem vai pārāk neveikli lidotāji. Toties viņi mēdza dežūrēt zem zīlīšu ēdamkokiem, kur nereti kas ēdams nokrita lejā.
Vienubrīd ievēroju arī vanagu vienā no zīlīšu ēdamkokiem. Kad piegāju pie loga, tas aizlaidās, neredzēju, vai nebija ko noķēris.
Piefiksēju, ka zīlītes nereti sēklas birdina lejā. Veiksmīgs risinājums bija ar makgaivereni pielīmēt apaļu plastmasas vāciņu zem barotavas, lai vismaz daļa no nomestā krīt tur iekšā. Tāpat izlēmu arī divus no četriem barotavas caurumiem aizlīmēt. Vienu – jo zīlītes tajā netika iekšā, otru – jo neredzējām, kas tajā pusē notiek, turklāt ar esošo ēdelību varētu mierīgi atstāt arī tikai vienu caurumu.
Ar katru dienu putniņu kļuva aizvien vairāk, pēdējās dienas jau pavisam daudz. Skatīties interesanti, kaut arī lielākoties tikai divas sugas vien. Man personīgi darbdienās daudz prieka no barotavas nebija, jo no rīta tomēr jāiet uz darbu, bet pārnākot bija jau tumšs.
Sestajā dienā sanāca būt mājās brīdī, kad barotava iztukšojās. Tas bija jau mazliet pāri 14-iem, tātad divas stundas līdz tumsai. Diemžēl dēļ viena no aizlīmētajiem caurumiem radās stūrītis, kur sēkliņas krājās, bet tām nevarēja tikt klāt. Zīlītes dauzīja barotavu ar knābi un visādi ņēmās, lai varētu tikt tām klāt. Otrreiz klāt sēkliņas bērt nedomājām. Negribējās pieradināt pie tāda soļa, jo ne jau katru dienu tas būtu iespējams. Kokos sēdēja kādas 20 zīlītes. Žēl bija noskatīties, kā putniņi paliek barotavas tuvumā un nelaižas prom, bet neko darīt.
Septītajā dienā no rīta paņēmu binokli un sāku pētīt, vai uz zemes neievērošu kādu mājas zvirbuli. Ievēroju ne tikai mājas zvirbuļus, bet arī diezgan daudz izmētētas saulespuķu sēkliņu mizas. Pavisam nepatīkams skats pavērās uz automašīnām, kuras bija novietotas zem kokiem. Labi bija saskatāmi daudzi mazi balti pleķīši.
Palika neērti. Citur tās automašīnas īsti nav kur likt.
Tā kā šo nodarbi pēc sniega uzsnigšanas vajadzētu turpināt visu ziemu un zīlīšu pulki radīja reālu kaitējumu automašīnām un būtiski piemēsloja apkārtējo vidi, nolēmām barotavas darbību nekavējoties izbeigt. Protams, žēl. Bet ilgtermiņā tā nevarētu turpināties.
Tagad jātiek pāri neveiklajai sajūtai, skatoties pa logu uz nesaprašanā esošajām lielajām zīlītēm, kā arī jāpadomā, ko iesākt ar barotavu un pieciem kilogramiem saulespuķu sēkliņu.
Vai citas opcijas nepastāv, kā tikai šāda veida barotava? Man draugs uztaisīja klasisko barotavu ar jumtiņu, liekam tur lobītās saulespuķu sēkliņas un kādu sēklu maizes drupaču. Bet mamma savās mājās liek zīlītēm tādu bumbu, kas ir salipināta no visādiem našķiem, zīlītes itin labi ar tādu tiek galā, tik vajag kādu āķi, kur ārpusē bumbu piestiprināt. Tad izpaliek visādu mēslu krišana uz zemes. Žēl tie putni, ātri pierod pie labumiem.
Cik redzēts un ne tikai šajā barotavā vien, zīlītes neēd sēklas uz vietas pat ja tām ir gana daudz telpas kur izplesties. Tām ērtāk ir aizlaisties uz kādu zaru un tur lēnā garā, skatoties apkārt, to izlobīt.
Viena opcija it kā būtu bērt mazāk sēklu iekšā, otra – likt barotavu otrā mājas pusē, kur mašīnu ir mazāk, bet savukārt mēs to barotavu praktiski neredzēsim. Bumbas lipināšana varbūt arī ir reāla alternatīva, bet nav entuziasma (un laika) ar to līdz pavasarim ņemties. Jebkurā gadījumā būs sakakātas apakšējo dzīvokļu palodzes, ko arī diez ko negribas piedzīvot.