Šodien ar draudzeni sēdējām pie Bābelīša un klausījāmies, kā savā starpā sarunājas pamatskolnieku bariņš. Vienkārši grūti bija nedzirdēt. Tāpat grūti bija dažbrīd valdīt smieklus, patulkojot pie sevis viņu krieviskos iestarpinājumus latviešu valodā. Droši vien nevienu nepārsteigšu ar atziņu, ka bērni acīmredzami nesaprata, ko paši saka.
Ja gribu būt godīgs pret sevi, es tādā vecumā runāju mazliet sakarīgāk un pieklājīgāk. Nu, uz kādu pusi.
Laikam jau katra paaudze uzskata par savu pienākumu dažādās izpausmēs būt brīvākiem par saviem priekštečiem. Tā vismaz ir mūsu – Rietumu kultūrā. No tā izriet, ka šo jauniešu bērni būs vēl trakāki un tā tālāk, un tā tālāk. Vai tas vispār var turpināties bezgalībā? Man grūti to iedomāties.
Droši vien tie būs kādi desmitgadīgie, kas skraidīs apkārt galīgi pliki, nežēlīgi sitīs, spīdzinās un apšaus viens otru ar dažādām ierīcēm. Kniebsies, cik nu pratīs, vispubliskākajās iespējamajās vietās. Vidēji katrs piektais pateiktais vārds nebūs krievu vai angļu lamu vārds. Skolās viņi ies tikai, lai tusētos. Eksāmeni ar katru gadu kļūs aizvien vienkāršāki, jo tie vienmēr būs pārāk grūti. 16-gadīgas māmiņas jau šķitīs norma, jo visi šausmināsies par milzīgo 12-14 gadīgo māmiņu skaitu. Jādomā, ka narkotikas, cigaretes un alkohols joprojām būs aizliegti, un savādā kārtā jaunatnei vēl pieejamāki nekā tagad. Bērnu tiesības sargājošā likumdošana būs kļuvusi vēl stingrāka, jo masu mediji joprojām katru pret bērnu vērstu noziegumu pasniegs kā nebijušu sensāciju. Līdz ar to tiem sīkajiem deģenerātiem reāli neko nevarēs padarīt.
Kā ļoti grūti risināma problēma parādīsies bērnu savstarpējais sadisms, jo pašus sīčus no visām pusēm sargās likumi, bet sodīt vecākus būs bezjēdzīgi. Protams, ka tādējādi sīči izaugs reālajai dzīvei pilnīgi nesagatavoti. Pēc 18 gadu vecuma, kad piepeši tiks zaudēts priviliģētais bērna statuss, viņi sēdēs vecākiem uz kakla, cik ilgi vien to spēs. Pēc tam viņi kuplinās bezdarbnieku rindas un lēnām un mokoši mēģinās adaptēties dzīvei pieaugušo pasaulē. Daļa šim procesam vienkārši atmetīs ar roku un kaut kā dzīvos tālāk, ļaujot savu dzīvi noteikt dažādām nejaušībām. Daļa piemērosies. Un vēl daļa mēģinās taisīt savas anarhistiskās revolūcijas, cenšoties pakļaut sev pieaugušo pasauli. Ņemot vērā mūsdienu milzīgo jaunības kultu, prognozēju, ka viņiem šī revolūcija varētu arī izdoties. Katrā ziņā kritiskā masa savāksies itin viegli.
Bet kādi, interesanti, būs viņu bērni?
pesimistiski 🙁
Uzburta visnotaļ traģiski skumja ainiņa 🙂 Interesanti, ka lasot jau antīko autoru darbus var atrast dziļas nožēlas un nicinājuma pilnus vārdus par degradēto jauno paaudzi un visnotaļ tumšas nākotnes vīzijas, tas pats turpinās cauri visiem gadu simteņiem – liela daļa rietumu filosofisko prātu ir paredzējuši baisu nākotni, kas tiks realizēta caur ar vien samaitātākās jaunatnes anarhistisko garu. Patiesi brīnums, ka šis arvien “trakāk un trakāk” nav jau eksplodējis civilizācijas bojāejā. Bet varbūt..kādu dienu..kā saka, “cerība” mirst pēdējā 🙂