Muļķības slavinājums

Cilvēku muļķība ir neizmērojama. Tas it kā nebūtu nekas pārsteidzošs. It kā nebūtu par ko brīnīties. It kā. Bet es vienalga nespēju sevi pārvarēt.

• cilvēki, kas dod kukuļus ārstiem un vaimanā, ka ārsti jākukuļo;
• cilvēki, kas vaimanā, ka reklāmās viss ir meli un lasa reklāmas;
• cilvēki, kas sūdzas par dārgajiem tuvējiem veikaliem un turpina tajos iepirkties;
• cilvēki, kam nepatīk viss krieviskais, bet paši uz nejauši satiktu krievvalodīgu cilvēku jautājumiem atbild krieviski;
• cilvēki, kuri sūdzas, ka neviens viņus nesaprot, bet paši neklausās, ko viņiem citi saka;
• cilvēki, kuras sūdzas, ka neviens viņus nemīl, bet paši ir gatavi dot mīlestību tikai pret dažādiem nosacījumiem;
• cilvēki, kuri sludina ticību Jēzum, bet paši nav vīžojuši pat Bībeli izlasīt;
• cilvēki, kuri lamā valdību, bet paši vēlēšanās nepiedalās;
• cilvēki, kas māca citus kā dzīvot, un paši jūtas ne sevišķi laimīgi;
• cilvēki, kuri meklē dažādus attaisnojumus, lai tikai nepaliktu muļķos, kaut gan pašiem ir lieliski skaidrs, ka ir jau zaudējuši;
• …

Tā laikam varētu turpināt bezgalīgi. Visvairāk man acīs duras, kad šīs muļķības dara man tuvie cilvēki. Vairumā gadījumu es ciešos un neko nesaku. Bet reizēm šīs redzētās aplamības sakrājas tik daudz, ka neko neteikt kļūst ļoti grūti. Tad atliek divas iespējas. Vai nu spert visu, kas piekrājies, laukā vai arī klusēt līdz galam un mīļā miera labad izvairīties no jebkādiem kontaktiem ar personām, kuras ir bezcerīgi samudžinājušās savās pretrunās.

Es parasti izvēlos otro variantu. Tāpēc, ka izskaidrot otram, kur viņš pats sevī ir sapinies, ir jēga vienīgi tad, ja viņš vēl nav pārliecināts, ka ir pati pilnība zemes virsū. Pretējā gadījumā es tikai tērētu savu laiku un sabojātu tās pēdējā cilvēcīgā kontakta paliekas, kuras aiz šauriem, šauriem diedziņiem kaut kā vēl turas. Reizēm šķiet, ka tādu “piepildītu personību” ir vesela pārbagātība. Jautājums tikai ar ko viņi uztankojušies? Ar panākumiem karjerā? Zināšanām par citu cilvēku privātajām dzīvēm? Vai varbūt latiem un santīmiem?

Tas vienkārši ir skumji. Bet tam ir arī gaišā puse. Es esmu patiešām laimīgs, ka joprojām zinu dažus nepiepildītus cilvēkus un ka daži no viņiem vēl pat ir mani draugi. Un viņiem es patiešām vēlu dzīvē visu to labāko! Lai vēl ilgi jūs būtu tādi – nepiepildīti!