Par Melno spermu biju manījis daudz pozitīvu atsauksmju. Kā parasti, necentos iedziļināties recenziju tekstos, bet sajūsmu grūti nemanīt, pat ļoti virspusēji aplūkojot piemēram, kazhes vai spīganas ierakstus.
Vladislavam Nastavševam līdz šim biju redzējis Peldošos – ceļojošos un Tumšās alejas. Priekšstats izveidojies, ka no Nastavševa izrādēs zināmā mērā dominē minimālisms, no kura atjautīgi tiek radīts maksimāls efekts. Katrā ziņā interesanti. Turklāt bez JRT mana skatītāja pieredze ir pagalam trūcīga. Tādēļ arī izlēmu šo izrādi apmeklēt.
Izrāde sastāv no vairākiem savā starpā nesaistītiem stāstiem. Tos lieliski atveido pieci aktieri. Izrāde man atsauca atmiņā Krievijas 2011. gada filmu Shapito-shou. Jo gan filmu, gan izrādi būtībā var nosaukt vienā vārdā. Frīkšovs. Jo stāsti nav par ikdienišķiem, normāliem cilvēkiem. Ir dažādi neglīteņi, pārspīlēti homoseksuālisti un citi dīvaiņi jau ierastajā Nastavševa minimālismā. Skatīties ir interesanti. Var pasmaidīt par dažādajiem īpatņiem, paklausīties dziesmas un pabrīnīties par naturālismu (bet ko gan citu gaidīt no izrādes ar tādu nosaukumu?).
Viss jau ir ļoti labi, tikai izrādes varoņi ir tik margināli, ka asociēties ar tiem neliela stāsta ietvaros šķiet pagrūti. Iespējams, esmu izlutināts ar JRT ierasto maigo un iejūtīgo varoņu atveidojumu. Šeit skatījos uz visādiem frīkiem, bet līdzi tiem just sanāca salīdzinoši maz. Biju gaidījis drusku vairāk.