Mūsdienās jau ir kļuvis gandrīz neiespējami dzīvot bez pulksteņa. Es personīgi tādu dienu, kad teorētiski varētu pilnībā iztikt bez laikrāža, varētu atrast ne ātrāk kā nākamajā nedēļas nogalē. Viss pārējais laiks ir stingri determinēts. Bet tas rada diezgan nopietnas problēmas. Ir diezgan grūti izkāpt no ierastajiem domāšanas rāmjiem, ja esi ielikts pulksteņa noteiktajos ierobežojumos. Pamazām visa dzīve iekārtojas pēc kalendāra un pulksteņa. No vienas puses tas ir disciplinējoši, bet no otras – ierobežojoši un līdz ar to arī mazliet bezjēdzīgi. Tas radina skatīties uz dzīvi kā laiku, kurš kaut kā jāaizpilda, nevis kā uz iespēju realizēt to, ko tu patiesībā vēlies darīt. Varbūt arī tāpēc ir tik daudz cilvēku, kas strādā vai vienkārši nodarbojas ar sirdslietām pa naktīm. Jo tad vairs nekur nav jāsteidzas, var neskatīties pulkstenī turklāt lielākoties neviens arī netraucē.
nakts laikam piemīt īpaša burvība 🙂