Doma, ka derētu šo klasisko darbu izlasīt, bija jau pasen, bet kāpēc tieši, tas gan aizmirsies. Tā arī mierīgi dzīvoju tālāk līdz kādās brīvdienās tālu no Rīgas un ierastajiem darbiem izdomāju, ka labāk palasīt grāmatu telefonā, nevis pētīt tviteri, ziņas vai darīt ko tamlīdzīgu. Atradu, ka “Vējiem līdzi” varu novilkt elektronisku kopiju un ķēros klāt. Papīra formātā lasīt būtu bijis patīkamāk, bet apstākļi bija tādi, kādi bija.
Filmu atcerējos diezgan slikti. Kaut kāda nojauta par to, kurā virzienā viss attīstīsies, bija, bet ne īpaši vairāk.
Diezgan ātri aizrāvos. Jo grāmatas galvenā vērtība nav mīlasstāsts. Nē, tā ataino dzīvi, kāda tā bija ASV dienvidos, konkrēti Džordžijā pirms pilsoņu kara – ar visiem nēģeru vergiem.
Pēc mirkļa aizmirstības viņa atjēdzās, ka Prisija stāv blakus un kaut ko vāvuļo, ļoti apmierināta ar sevi:
– Cik labi mums viss iznāca, mis Skārlet… Arī mana memmīte to labāk neizdarītu.
Skārleta tumsā skatījās uz Prisiju, aiz noguruma viņa nespēja meiteni nedz aizdzīt, nedz sabārt par visiem tās pārkāpumiem: par melīgo lielīšanos ar prasmi, par bailīgumu, neveiklību, par pilnīgo nederību izšķirošos brīžos, par to, ka tā bija izlējusi ūdeni no bļodas gultā, kaut kur nogrūdusi šķēres, izmetusi jaundzimušo no rokām… Un tagad stāv un lielās ar savu māku!
Un jenkiji vēl grib atbrīvot nēģerus! Lai nu viņi tos saņem atplestām rokām!
Tad tiek parādīts karš, pilnīgi neizskaistināts, neglīts, no dažiem viedokļiem arī bezjēdzīgs un tā drausmīgās sekas.
Brīvie nēģeri gan nekam neder, Skārleta viņam piekrita, nelikdamās dzirdot viņa aizrādījumu, – Džonsons saka – kad viņš rītos ejot uz darbu, viņš nekad nezinot, vai strādnieki būs ieradušies vai nebūs. Uz melnajiem vairs nevar paļauties. Viņi pastrādā pāris dienu un tad dzīro, līdz alga iztērēta. Vienmēr jārēķinās ar to, ka rīt darbā nebūs neviena strādnieka. Jo vairāk iepazīstos ar nēģeru atbrīvošanu, jo noziedzīgāka tā man liekas. Tā samaitā melnos. Tūkstoši nemaz vairs nestrādā, un tie nedaudzie, ko varam dabūt zāģētavā par strādniekiem, ir tik slinki un tūļīgi, ka nenopelna savu algu. Bet, kad tos izlamā vai pat to dvēseles glābšanas labā tiem kādreiz iesit, Atbrīvošanas biroja vīri tūliņ brūk virsū kā kraukļi.
(..) – Varu derēt, ka tavs tēvs savu mūžu nav sitis nevienam melnajam, – Frenks teica.
– Tikai vienu vienīgu reizi. Kādam staļļa puisim, kas pēc medībām nebija noberzējis tēva zirgu. Bet tie bija citi laiki. Brīvie nēģeri tagad ir pavisam citādi, tiem ļoti noderētu, ka tos kādreiz krietni iepērtu.
Un pēc tam dzīve pēc kara – bads, okupantu visatļautība, neizglītotu nēģeru pārliecība, ka beidzot baltajiem var ierādīt viņu vietu. Savukārt dienvidu aristokrātiem – posts un pasaules kārtības sabrukums. Lai grāmatu adekvāti pārnestu filmā, būtu jāplāno apjomīgs lielbudžeta seriāls.
Man līdz šim nebija ienācis prātā, ka kukluksklana rašanās bija nevis kaprīzes un stulbums, bet gan izteikta, bezmaz izmisīga nepieciešamība pēc efektīvas, lai arī linča tiesas.
Pirmo reizi mūžā nēģeri varēja dabūt tik daudz viskija, cik vien gribēja. Verdzības laikos viņi to bija dabūjuši nogaršot tikai ziemsvētkos, kad ikviens reizē ar svētku dāvanu dabūja arī savu “lāsīti”. Tagad viņus uz dzeršanu un kaušanos mudināja ne vien Biroja aģitatori un spekulanti, bet arī viskijs. Bijušie saimnieki vairs nevarēja būt droši par savu dzīvību un mantu; baltie dienvidnieki dzīvoja vienās bailēs. Vīriešiem ielās uzbruka piedzēruši melnie, naktīs dega mājas un šķūņi, zirgus, lopus un putnus zaga gaišā dienas laikā, dažāda veida noziegumi vairojās, un tikai reti kādu noziedznieku sauca pie atbildības.
Taču vislielākās šausmas juta sievietes, kurām karš bija laupījis vīriešu aizsardzību un kuras vienas pašas dzīvoja vientuļās mājās pie klusiem ceļiem. Biežie tikumības noziegumi pret sievietēm, pastāvīgās bailes par savu sievu un meitu dzīvību noveda pie tā, ka dienvidnieki radīja kukluksklanu. Par šo slepeno organizāciju Ziemeļu laikraksti briesmīgi uztraucās. Ziemeļnieki prasīja, lai visus organizācijas locekļus notvertu un pakārtu, jo noziedzniekus taču vajagot sodīt pēc likuma.
Tas bija savāds laiks, kad tautas viena puse ar durkļiem gribēja piespiest otru pusi atzīt nēģeru līdztiesību.
Savukārt, par grāmatas varoņiem runājot, Skārleta un Rets mani īsti nespēja pārliecināt līdz pat pašām grāmatas beigām. Var jau būt, ka tiešām mēdz būt tik iedomīgi, emocionāli neinteliģenti un tomēr it kā pieauguši cilvēki. Tomēr lasīt par divu tiepšu destruktīvām attiecībām nebija diez ko baudāmi. Rets savā ziņā šķita 50 nokrāsu Greja radinieks – neiespējami perfekts un tajā pašā laikā neticami aprobežots. Domāju pie sevis – bet, ja tādus varoņus iedotu Džonam Faulzam, kas būtu tapis? Noteikti kaut kas ļoti interesants.
Subjektīvais baudījums 8/10. Kā vēsturisks darbs tas ir kolosāls. Mūsdienu vēsturiskie romāni būtu politkorekti un līdz ar to arī bezjēdzīgi.
Interesanti, ka grāmata tapa 10 gadus un ir pirmais izdotais autores darbs. Nākošie darbi tika izdoti tikai ilgi pēc autores nāves. Margaretu Mičelu nobrauca piedzēries taksometra vadītājs romāna galvenajā ielā – Atlantā, Persiku ielā.
Nezinu, vai grāmatu ASV jau nav nodedzinājuši vai vismaz aizlieguši, bet filmai gan svētulīgie nēģermīļi paspējuši pieķerties klāt un izņemt no vismaz vienas skatāmplatformas, jo tur tak viss ir slikti, nepareizi un galīgi pārprotami.
Bet Skārleta prātoja: “Cik sasodīti dīvaini ir tie jenkiji! Šīs sievietes acīmredzot domā – ja tēvocis Pīters ir melns, tad viņam nav ausu, lai dzirdētu, nav tikpat viegli ievainojamas sirds kā baltajiem. Jenkiji nezina, ka ar nēģeriem jāapietas laipni, tāpat kā ar bērniem, viņi jāpamāca, jāuzliela, jānorāj. Jenkiji nesaprot nēģerus, tāpat kā nesaprot attiecības starp nēģeriem un viņu kungiem. Bet jenkiji taču karoja tādēļ, lai atbrīvotu nēģerus. Un tagad, viņus atbrīvojuši, jenkiji vairs neliekas par viņiem ne zinis, ja nu vienīgi izmanto, lai pastāvīgi iedvestu bailes dienvidniekiem. Jenkiji necieš nēģerus, neuzticas viņiem, nesaprot viņus, un tomēr tieši jenkiji vienmēr ceļ brēku, ka dienvidnieki neprot ar nēģeriem apieties.”
Melnajiem nevarot uzticēties! Skārleta melnajiem uzticējās daudz vairāk nekā lielākai tiesai balto un, protams, vairāk nekā jebkuram jenkijam. Nēģeru sirdis ir tik pilnas uzticības, nesavtīguma, mīlestības – nekāda vara visu to nespēj iznīdēt, ne par kādu naudu tad viss nav nopērkams. Skārleta atcerējās tos dažus uzticamos kalpus, kas palieka pie viņas Tarā, kur ik brīdi draudēja iebrukt jenkiji, lai gan viņi varēja aizbēgt vai pievienoties karaspēka daļām un dzīvot brīvībā. Bet viņi palika.