Pirmoreiz šis igauņu rakstnieka darbs izdots 1937. gadā. Latviešu valodā tulkojusi Elīna Zālīte un tulkojums izdots 1940. gadā.
Tajā kāds igauņu mācītājs stāsta par savām nedienām. Viņš uzgājis, ka sieva kādam raksta mīlestības vēstuli. Gribējis par to dzirdēt paskaidrojumus, bet sieva, redz, tiepīga, neko neskaidro. Mācītājs ilgi pārdzīvojis, izmēģinājies gan tā, gan šitā, bet sieva kā klints pretī – neko nestāsta, vispār runāties negrib un paliek pagalam vēsa.
Galvenais varonis daudz dabū dzirdēt par ticību gan no draugiem, gan iesvētāmajiem. Pats viņš jaunības gados daudz studējis kristietības vājās vietas un it kā šajos jautājumos orientējas. Tajā pašā laikā uz kritiskajām piezīmēm viņš atbild visai samāksloti un svētulīgi, ar ko nekādu cieņu izpelnīties nespēj.
Tas arī man šķiet pabiezās grāmatas galvenais mīnuss – galvenais varonis ir samīcīts kā plastilīna pika, lai autoram būtu ērti apspēlēt dažādus kristietības jautājumus, bet mīcījumā pazudusi ticama cilvēka personība. Es ne tuvu neesmu teologs vai praktizējošs kristietis, bet uz lielu daļu jautājumu prastu atbildēt veiklāk nekā galvenais varonis.
Tomēr lasīt ir visnotaļ interesanti. Gribas zināt, kas tad ar to sievu beigu beigās būs, bet galvenais tomēr ir galvenā varoņa ētiskais un mazākā mērā arī reliģiozais skatījums uz sevi, savu dzīvi un līdzcilvēkiem. Grāmata drīzāk ir par cilvēka dzīves nozīmi nekā reliģiju.
Subjektīvais baudījums 7/10.