Otrā uzskaite bija jāiziet tieši pirms Torņu cīņām un, protams, nebija ne prātā kaut ko atsevišķi par to piefiksēt. Atmiņā palicis vienīgi fakts, ka mežā bija brīdis, kad varēja dzirdēt dziedam pelēko, melno un mazo mušķērāju vienlaicīgi. Stipri jāpaveicas, lai ko tādu atkārtotu.
Retumu nebija, ja nu vienīgi par tādu uzskata čuņčiņu, kas citus gadus otrajā uzskaitē man nav bijis vispār. Citus gadus nebija arī kraukļa, lauku baloža un lakstīgalas. Nebija arī maijpuķīšu, bet tas tā.
Trešā un pēdējā uzskaite likās stipri nogurdinoša, nejutos arī vesels. Jāceļas bija 3:40, mežs ēnains un brīžiem bija tiešām sarežģīti nenomaldīties no maršruta. Precīzāk sakot, no maršruta taisnās līnijas netīšām novirzījos vairākas reizes, bet lielu atkāpju nebija un nevarēja arī būt lielu, dabisku orientieru dēļ. Mežā odu un putnu daudz, bet nekādu jauku pārsteigumu. Maijpuķītes jau noziedējušas.
Pilsētas posmā dzirdēju lielu putnu traci un gāju skatīties, kurš tad kuru ēd. Izbaidīju brūnraibu, ne sevišķi lielu, klusu putnu, kurš vēlāk pārlaidās tālāk un tad atkal tālāk. Neredzēju diez ko labi, bet citu variantu bez meža pūces iedomāties nevaru. Lūk, par to gan prieks. Man, nevis putniem, tie bija sašutuši līdz sirds dziļumiem. Vismaz tiku arī pie sīļa, kura citur nekur nebija.
No retumiem, salīdzinot ar citām trešajām uzskaitēm, bija akmeņčakstīte (lamāja mani), dzilnītis (nevis mežā, bet pašķidrā parkā), sīlis, svilpji, zaļžubīte, lakstīgala un meža pūce.
2025. gadā esmu reģistrējis 822 ligzdojošu putnu pārus. Iepriekšējos gados bija 1148, 907, 809, 805.
Šogad pirmo reizi piecos gados ligzdotājos esmu reģistrējis lakstīgalu un meža pūce. Neligzdotājos pirmo reizi atzīmēju žagatu (jo mežā) un zvirbuļvanagu (jo lidojumā).
Ligzdotāju sugu skaits pa gadiem – 43, 42, 49, 44 un 48 šogad. Kopā visos gados – 59.
Ligzdotāju un neligzdotāju sugu skaits pa gadiem – 48, 49, 59, 51, 52. Kopā visos gados – 78.
Kurā uzskaitē ir visvairāk sugu?
Piecus gadus kopā skaitot, 0. uzskaitē – 45, 1. – 48, 2. – 52, 3. – 50.
Par sugu tendencēm ar piecu gadu datiem un, neveicot datu statistisku apstrādi, nopietni runāt nav iespējams, bet nenopietni pieminēt taču var.
Mazāk kļūst dižknābju (rezultāts pa gadiem – 11, 9, 5, 2, 3 pāri), melno erickiņu (5, 2, 3, 1, 0 pāri), zilzīlīšu (48, 28, 32, 22, 20 pāri), žubīšu (91, 125, 75, 60, 75 pāri), sīļu (11, 3, 4, 6, 1 pāris), dižraibo dzeņu (19, 30, 25, 17, 14 pāri), lielo zīlīšu (145, 119, 79, 93, 77 pāri).
Dramatiski mazāk kļūst mājas baložu (65, 33, 27, 15, 13 pāri). 65 pāri gan pašam raisa aizdomas, vai pirmajā gadā ligzdotājos neesmu ieskaitījis tādus, ko tagad sauktu par neligzdotājiem, bet liela kļūda tur nevarētu būt tik un tā.
Mazāk kļūst mājas zvirbuļu (301, 226, 201, 183, 167 pāri). Te gan ir iespējama datu kļūda pirmajos gados. Ar laiku, pieredzei krājoties, esmu sapratis, ka trīs zvirbuļi reizēm taisa tādu troksni, ka liekas, ka tur to ir 7-10.
Mazliet vairāk kļūst melngalvas ķauķu (0, 7, 8, 12, 17 pāri), čuņčiņu (0, 0, 4, 2, 6 pāri), svilpju (4, 4, 6, 6, 12 pāri).
Nākošā uzskaite būs 2026. gada martā. Bet interesenti noteikti var pieteikties maršrutiem un izmēģināt spēkus jau tagad.