Liepāja – Palanga

Turpinot iepriekšējos gados aizsāktos pārgājienus gar jūras malu, šogad nolēmām pievarēt posmu no Liepājas līdz Palangai. Plānojām, ka tam būs nepieciešamas trīs dienas. Ar to arī sākās pirmās grūtības, jo tām, pirmkārt, vajadzēja būt brīvām, otrkārt, tās nedrīkstēja būt pārāk lietainas un, treškārt, tās nedrīkstēja būt pārāk karstas. Diemžēl pavisam no lietus aizmukt neizdevās un ar vismaz vienu lietainu dienu nācās rēķināties.

Tā mēs jūlija pēdējās sestdienas rītā iekāpām jau visai pilnā autobusā un braucām uz Liepāju. Man vienmēr Liepāja ir patikusi, tomēr šoreiz daudz laika un spēku nevarējām veltīt tās apskatei. Ievērojām, ka uz tā paša apgaismes pie kanāla tāpat kā pagājušajā Liepājas apmeklēšanas reizē 2007. gadā stāv melnspārnu kaija.

 

Tālāk mūsu gaitas veda uz konditoreju, kurā iegādājāmies Rīgā neredzēti lielas bulciņas, pārtikas veikalu un iegriezāmies arī tirgū. Bija vajadzība iegādāties jaunus ejamos apavus, ko arī sekmīgi īstenoju. Pilsētas centrā ievēroju kino plakātu un, izlasot mazos burtiņus virs uzraksta “KINO”, kādu brīdi negribēju ticēt savām acīm. Ieskrēja prātā nesen lasītais Man bail, ka sētniece ieslīgusi elkdievībās! Nupat, ieraugot čaumalu čupu pie sētas, piesauca mistiskus dēmonus Ebālu un Zaebālu.

Mazs atjautības uzdevums lasītājiem – kā sauc kinoteātri?

Visai ātri nokļuvām pie jūras un uzsākām gājienu Dienvidu virzienā. Diemžēl drīz vien sāka līt, ne sevišķi stipri, tomēr pietiekoši, lai līst iekšā iepriekš sarūpētajos lietusmēteļos. Pēc kāda laika tajos palika diezgan karsti, bet kādas stundiņas lietus pārgāja.

Soļojām uz priekšu, pa laikam aplūkojām ievērības cienīgus objektus un atpūtāmies.

Uzrāpāmies arī vienā bākā, lai paņemtu slēpni. Vēl veselu lērumu ar slēpņiem izlaidām, lai lieki netērētu laiku un spēkus.

Kad vakarā meklējām, kur sliet telti, ceļa biedrene dalījās ar mani atklājumā, ka te, kāpās kāds pat pamanījies mīnu atstāt. Paskatījos uz melno objektu dažus metrus nostāk, bet tas, mums par pārsteigumu, sadalījās divās daļās un ielocījās zālājā. Neteikšu, ka biju bēdīgs, jo odzi līdz šim nekad nebiju redzējis. Tiesa, omulīgāk bradāt pa kāpām tādēļ nekļuva vis.

Kopumā pirmajā dienā bijām nosoļojuši apmēram 20 km.

No rīta palēnām sataisījāmies un soļojām uz priekšu. Manījām dažus kormorānus un kaijas.

Pa laikam manījām arī dažus cilvēkus. Tuvojoties vienam guļošam pārītim, pie mums pieskrēja pieaudzis vācu aitu suns. No viņa uzņemtās gaitas straujuma un virzienā tieši mums pretī palika pat neomulīgi, bet suns izrādījās ļoti draudzīgs. Tik ļoti, ka pat, ausi nepakasījis, atstāja cilvēkus guļam un kļuva par mūsu ceļabiedru.

Jo tālāk gājām, jo vairāk mulsām par šo faktu. Suns liels, kur tad mēs viņu liktu? Aizvestu līdz Palangai un pamestu tur? Un kur viņa īstie saimnieki vairs sunīti varētu atrast?

Pēc pāris stundām no aizmugures tuvojās skrienošu cilvēku grupa un suns, pat asti uz atvadām nepavicinājis, aizdevās viņu virzienā.

Suns nebija vienīgais mūsu pavadonis. Kad izvilkām pusdienmaizi, uz tās momentā salaidās bars dzeltenmelnu spindzeļu. Viņu bija tik daudz, ka nosist visas bija nereāli un mēģinājām bēgt prom. Diemžēl visa pludmale bija pilna ar šiem dzeltenmelnajiem kukaiņiem un mierīgi paēst nespējām. Tālāk ejot, viņu skaits nebūt nemazinājās. Arī, kad iegriezāmies Jūrmalciemā, mušas tur jau bija priekšā. Nudien nesaprotu, kā vietējie iedzīvotāji spēj ar šo sērgu sadzīvot, jo uz jebkā ēdama vai dzerama tās uzreiz salaižas virsū. Protams, tikām arī izmantoti kā kukaiņu transportlīdzekļi, par ko daudzas dabūja samaksāt visaugstāko cenu…

Jūrmalciemā pabrīnījāmies par pāris vecām laivām un atjauninājām ūdens krājumus vietējā veikalā.

Ejot tālāk, bieži vien sastapām cilvēkus. Man tas šajā posmā šķita pārsteigums.

Papē papriecājāmies par zīmējumiem, jāņogu krūmu un atradām arī vienu slēpni. Meklēšanas laikā mūs nedaudz patraucēja divi bērni. Domāju – vietējie, bet, kad gājām prom, nopratu, ka tādi paši slēpņotāji kā mēs, tikai atšķirībā no mums viņi absolūti nelikās ne zinis, vai kādas nepiederīgas acis viņus novēro vai nē. Fui tādiem.

Jau stipri paguruši, sasniedzām Papes kanālu. Pārejot tam pāri, atradām bumbieri ar maziem, zaļiem bumbierīšiem. Uh, cik tie šķita garšīgi!

Papē ir dažādas atjaunotas koka ēkas, tostarp viesu nami un Hiltona viesnīca.

Kādu brīdi gan pamaldījāmies, meklējot ceļu uz jūru, jo ceļš izbeidzās tieši pret kāda privātīpašuma vārtiem.

Nostaigājušies bijām ne pa jokam, bet tā kā mums noteikti vajadzēja ierakstīties trijās dienās, soļojām vien uz priekšu. Mērķis bija netālu no Lietuvas robežas atrast piemērotu vietu, kur uzsliet telti.

Pa ceļam ievērojām vēl vienu čūsku – pašā jūras malā gulēja mazs zalktītis, labi ja piecpadsmit centimetrus garš. Mūs ieraugot, viņš saritinājās kamolītī. Nezināju, cik stipri zalktis kož un negribējās arī pārbaudīt, tāpēc atstājām viņu turpat, iespējams, putniem par barību.

Jo tuvāk piegājām robežai, jo vairāk cilvēku sastapām, neraugoties uz vēlo vakara stundu. Diemžēl kādā brīdī ievēroju, ka esmu palicis bez viena no ejamajiem apaviem, kurus biju piestiprinājis karājamies pie somas. Tas gan, par laimi, bija stipri nonēsāts, bet vienalga žēl. Neskatoties uz pamatīgo pagurumu, mēģināju kādu gabalu doties atpakaļ meklējumos. Diemžēl pēc pāris kilometriem nācās doties atpakaļ, jo kļuva pārāk tumšs. Draudzene tikmēr bija sameklējusi vietu naktsmītnei un uzslējusi telti.

Tumsā bija diezgan grūti atrast iekura materiālus un bez papīra bija arī ļoti sarežģīti iekurt uguni, toties, kad tas izdevās, vējš parūpējās par neomulīgi garām liesmu mēlēm. Iekodām vakariņās un drīz vien pārguruši vilkāmies teltī gulēt. Bijām pieveikuši aptuveni 35 km, neieskaitot tos dažus turp / atpakaļ, kad meklēju nelaimīgo apavu.

Ap astoņiem mūs pamodināja pie telts stāvoša vīra “Labas rītas!” Vīrietis kaut ko turpināja lietuviski, ko, protams, nesapratām, pēc kā viņš krieviski pajautāja, vai vēlamies maksāt sodu cik tur to litu un latu apmērā. To mēs diez ko nevēlējāmies un tādēļ vīrs pieprasīja stundas laikā aiztīties tālēs zilajās. Nestrīdējāmies vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, kad tik tikko esi pamodies, grūti reizēm vispār saprast apkārt notiekošo, kur nu vēl komunicēt krieviski, kas vairākus gadus vispār nav darīts. Otrkārt, nebijām droši, kuras valsts teritorijā tobrīd bijām. It kā robežstabu pamanījuši nebijām, bet mans Nokia maps apgalvoja, ka esam jau Lietuvā. Treškārt, mums tik un tā drīz vajadzētu celties un pakot mantas, lai paspētu uz autobusu Palangā. Katrā gadījumā džeks ir baigais dir_a, jo kāpas viņam noteikti nepieder. Pie tam pats fakts, ka Latvijas teritorijā kaut kāds sū_a lietuvietis vēl te iedrošinās draudēt ar sodiem un policiju, vien jau drusku tracina.

Atstāju onkulim par piemiņu savu otro veco sandali un devāmies atkal ceļā. Drīz nonācām pie robežstaba un beidzot bez šaubu ēnas atradāmies Lietuvā.

Cilvēku tur bija tiešām daudz, neskatoties uz lietus mākoņu tuvošanos. Kādas padsmit minūtes ziedojām arī slēpņa paņemšanai. Uzreiz bija skaidrs, ka tas atrodas zem soliņa, uz kura tajā brīdī sēdēja pāris lietuvieši un nekustēja prom. Par laimi, pacietības pārbaudē uzvarējām mēs :).

Drīz vien sāka arī līt un kāda sieviete mums jautāja, kur gan esam nopirkuši savus lietus mēteļus? Ar lepnumu atbildējām, ka Latvijā un soļojām tālāk.

Palangā pavisam bijām otro reizi. Šoreiz gan lietus un laika trūkums patraucēja baudīt tās jaukumus, bet kopumā glīta pilsētiņa tūristu izklaižu apmierināšanai. Mūsu Jūrmalā tik daudz visādu ēstuvīšu, restorānu, zivju būdiņu utt. vienuviet, nav ne tuvu. Rīgas jūras līča ūdens gan šķiet siltāks un mierīgāks :). Interesanti, kā Palanga izskatās ziemā?

Kādu brīdi pameklējām iestādi, kurā varētu mierīgi apēst kādus frī kartupeļus. Atradām tādu pie autoostas. Tur izrādījās, ka oficiante nespēj atšķirt “grapefruit juice” no “grape juice” un arī paši frī diez ko garšīgi nebija, toties, kamēr ēdām, pārstāja līt lietus.

Aizgājām arī iekost kādā vafelē un tad jau drīz vien brauca autobuss, kurā pat varējām godīgi samaksāt par biļeti ar latiem :).

Liepāja šķita tikpat skaista kā vienmēr. Un autoostā nopirktie frī kartupeļi bija sasodīti garšīgi! Vēl manas acis priecēja aicinājums nekļūt par zaķi.

Neskaitot staigāšanu Liepājā un pēc tam no Rīgas autoostas uz mājām, bijām pievarējuši aptveni 22 km. Kopā trīs dienās – apmēram 77 km. Nogurums noteikti bija jūtams!

Kopumā, godīgi sakot, citi maršruti man patika labāk. Šis gan bija pirmais pārgājiens, kurā bijām paņēmuši līdzi tiešām visu nepieciešamo, neaizmirstot mājās ne konservu attaisāmo, ne siltus apģērba gabalus. Varbūt pārāk daudz lietuviešu cilvēku un noteikti arī mušu. Savā ziņā stresu sagādāja arī apziņa, ka noteikti jāpaspēj uz autobusu Palangā.