Kādam pavasara vēstnesis ir lauku cīrulis. Citiem šķiet, ka pavasaris sākas līdz ar baltā stārķa vai dzērves atlidošanu. Lasīts arī par krauķiem, gan jau ir vēl kādi varianti.
Man personīgi pavasara izziņotājs ir lielais ķīris. Kādreiz strādāju Rīgas centrā un katru dienu gāju pāri kanālam. Kad marta vidū / beigās atlidoja lielie ķīri, no kanāla atskanēja skaļa, daudzbalsīga ķērkšana un brēkšana. Varbūt precīzāk to būtu saukt par paskaļu izrunāšanos, jo vismaz man ķīru balsis nekad nav likušās kaitinošas vai nepatīkamas.
Tad kādu nedēļu vai divas kanālā varēja skatīties un klausīties lielos ķīrus. Manuprāt, tur ir ko redzēt. Otru tik izveicīgu putnu, kurš turklāt diez ko nebaidās no cilvēka klātbūtnes, nevaru iedomāties. Kā tas izpaužas? Piemēram, paņemu maizes gabaliņu un pametu gaisā. Ķīris to prot noķert lidojumā, citi putni nē.
Pēc ~2 nedēļām lielie ķīri pārvācās uz ligzdošanas vietām. Rīgā lielākās ir (bija) Preses nama jumts un Mašēnu ezers pie Berģiem, kas faktiski atrodas jau ārpus Rīgas. Cik dzirdēts, arī pie Mašēnu ezera dzīvojošie nav sajūsmā par skaļo putnu klātbūtni un vismaz viens otrs gribētu šos putnus redzēt citur vai neredzēt nemaz.
Ķīris ir drosmīgs putns un, lai arī nav īpaši liels, mēdz nikni aizstāvēt savas atvases, ja tām uzglūn plēsēji. Šī iemesla dēļ vairāku sugu pīles lielo ķīru klātbūtnē jūtas droši un ligzdo arī pašas.
Lielos ķīrus mēdz jaukt ar zīriņiem, kaut gan tie ir diezgan atšķirīgi putni. Vēl viņus mēdz uzskatīt par kaijām, kas jau ir tuvāk ornitologu izpratnei par šo putnu. Krieviski to sauc par ezera kaiju, angliski par melngalvas kaiju. Latīniskais nosaukums vēl nesen bija Larus ridibundus (kaija, kas smejas), bet nu ķīris ir pārtapis par hroikocefālu, tas ir, Chroicocephalus ridibundus, kas nozīmētu smejošais krāsaingalvis. Līdzīgi kaijām lielie ķīri ēd praktiski visu, kas kustas vai vairs nekustas un kam vēderā fiziski ir vieta.
Lielie ķīri dzīvo salīdzinoši ilgi. Vecākais konstatētais putns esot vismaz 32,9 gadus vecs.
Šo putnu Latvijā var sastapt arī ziemā, tikai krietni mazākā skaitā. Tad viņš tērpies ziemas tērpā, kas, manuprāt, neizskatās tik jauki kā vasarā valkātais.
Nīderlandē ievērojām, ka kaijas mīcās pa zemi. Stāv uz vietas un cilā kājas. Arī lielie ķīri darīja tāpat. Izskaidrojums – atdarinot lietus pakšķēšanu, vilina sliekas un tārpus laukā no zemes un iekšā vēderā.
Tā kā lielie ķīri ir droši putni, tad viņiem ir salīdzinoši viegli nolasīt gredzenus. Uz siltajām zemēm diez ko tālu viņi nemēdz lidot, blandās tepat pa Eiropu vai tās tuvumā. Nesen rakstīju par lielo ķīri Polijā, par kuru 337 dienu laikā ziņots 40 reizes.
Ja nebūtu lielo ķīru, es droši vien par putniem interesētos krietni mazāk. Viņus ir interesanti vērot. Ķīri savos bariņos skaļi izrunājas, emocionāli skaidro attiecības, enerģiski un veikli tiek pie barības un reizēm pat paņem maizes gabaliņu no rokas.
Ja baro pīles ar maizi un klāt ir bariņš ķīru, tad tā pārvēršas par ķīru barošanu, kur kādreiz kāds maizes gabaliņš tiek arī pīlēm.
Ja ir lielais ķīris, tad jābūt arī mazajam, vai ne? Un, jā, tāds arī ir un patiešām mazāks par lielo ķīri. Par to gan man nekā daudz nav ko rakstīt, jo pats to labi esmu apskatījis tikai vienu reizi Liepājā. Par laimi, sanāca arī kāda bilde.
Principā mazo ķīri var ieraudzīt arī Rīgā, bet lielākoties pie jūras, nevis, piemēram, Rīgas kanālā.