LSM raksta, ka Vācijā apstiprinājuši jaunu stratēģiju cīņai ar dzimumu nevienlīdzību.
Deviņu punktu lielā plāna uzdevums ir samazināt algas un pensiju atšķirību sievietēm un vīriešiem, kā arī palielināt sieviešu karjeras iespējas. Tāpat iekļauta prasība uzņēmumu valdēs, kurās ir vismaz četri locekļi, iekļaut arī vismaz vienu sievieti.
Jaunā stratēģija nosaka, ka uzņēmumu uzraudzības padomēs trešdaļai ir jābūt sievietēm, un tas nozīmē, ka turpmāk šī prasība attieksies vairs ne tikai uz 105, bet 600 lielajiem uzņēmumiem.
Par atalgojuma atšķirību loģiskumu rakstīju jau agrāk. Mākslīgi vienādot algas un pensijas nav godīgi un tas iespējams vienīgi uz vīriešu rēķina.
Savukārt prasība lielākās uzņēmumu valdēs noteikti iekļaut vismaz vienu sievieti liek aizdomāties par pavisam ko citu.
Es nedomāju, ka sievietes caurmērā būtu dumjākas vai mazāk spējīgas par vīriešiem. Bet, ja citur pasaulē vēsturiski izveidojusies situācija, ka pat apmēram 100 gadus pēc emancipācijas sievietes caurmērā neko lāgā nav sasniegušas un ir mākslīgi stutējamas, tad jādomā, ka tik tiešām viņu spējas ir nozīmīgi vājākas nekā vīriešiem.
Drosmīgi, bet loģiski būtu izvirzīt kritērijus, kuriem izpildoties, būtu jāsecina, ka dzimumu līdztiesība ir muļķības. Ja tās nav muļķības, tad jau ne ar ko netiktu riskēts. Bet, ja ir, tad kāpēc visiem turpināt dzīvot melos?
Visbēdīgāk būtu, ja dzimumu līdztiesības reliģiju nomainītu cita, neliberālāka, bet šķiet, ka līdz tam vairs ilgi nav jāgaida. Black lives matters.