Dzīvē vienmēr nākas saskarties ar dažādām nopietnām citu cilvēku problēmām. Piemēram, mirst kāds ģimenes loceklis, šķiras pāris, atgadās kāda nopietna trauma utt. Ko tādos gadījumos lai dara?
Parasti izsaka līdzjūtību. Nezinu gan, vai tas kaut ko dod, īpaši, ja tā ir tikai formāli izteikta līdzjūtība. Varbūt vairāk palīdz domubiedru, draugu un kolēģu fiziskā klātbūtne? Iespējams. Bet varbūt arī kā kuram. Vēl es nezinu, vai drīkst jautāt otram par nelaimes apstākļiem. Ja nu tādējādi tiek uzplēsta sāpīgā rēta vēl dziļāk? Ja nu viņš nemaz nevēlas par to runāt?
Es personīgi, ja man gadās kāda nopietna nelaime, parasti par to cenšos klusēt. Ārpusei es tēloju, ka viss ir OK. Reizēm tas pat izdodas pārsteidzoši labi. Galvenais jau nav piemānīt manus draugus vai kolēģus. Pašsajūtas uzlabošanai man svarīgāk šķiet pēc iespējas ātrāk atgriezties “normālajā” dzīves ritmā. Ja piepeši visi tevi sāk žēlot, to izdarīt ir daudz grūtāk. Gan jau es kaut kā bez tās žēlošanas spēšu tikt galā. Vismaz parasti tas tā izdodas.
Un kā tas ir citiem?
man liekas, ka nevajag izjautāt detaļās un sīkumus. varbūt cilvēkam, kuru vēlamies atbalstīt un just līdzi, būtu jāuzmundrina un jāruna par dažādām lietām, lai novērstu skumjās, negatīvās emocijas, domas.
protams, ir cilvēki, kuriem patīk žēloties, patīk, ka viņus uzklausa. tādā gadījumā vislabāk ir apbruņoties ar pacietību, klausīties vainamas u.tml.
ja tā gadās pašam, labi, ja ir skils uzlikt masku. bet nu reizēm der izraudāties kādam uz pleca.
galvenais nebūt pārāk uzbāzīgam atrodoties vienā vai otrā pusē.
Man tas ir vienkārši. Nekas nelīdz vairāk grūtā brīdī kā sirsnīgs hugs no laba drauga. Palīdz vairāk par vārdiem, kuros tāpat nemaz sāpi izteikt nevar. Varbūt izklausās īzī pīzī, bet tā nu ir.
Uzskatu, ka līdzjūtību vajag izteikt, tad ja tādas jūtas tiešām radušās nevis tikai tāpēc, ka to prasa laba uzvešanās, ētika utt. Pat ja kāds ir smagi nomiris. Vienkārši lai godīgāk dzīvojas pret citiem un sevi.
Lai gan pieļauju un zinu, ka ir daudz pietēlotu, bet strādājošu līdzi jušanas gadījumu kad kaut kādā mērā tomēr izdodas otram palīdzēt, uzmundrināt.. Kā to darīt jau ir atkarīgs no personības un attiecīgās situācijas.
Visā visumā šķiet, ka nevajadzētu atstāt to cietēju gluži vienu pašu ar tām problēmām, lai dalīta bēda iznāktu pusbēda 😉