Līdz šim redzētās Jaunā Rīgas Teātra izrādes

ATSKATIES NAIDĀ

Dramatisks tuvplāns par jauniešu dzīvi. Trīs pudi mīlestības. Vēlme mainīt pasauli. Maiguma un nežēlības rotaļas.

„Galvenais iemesls, kādēļ nolēmu iestudēt šo lugu, ir tās tēma – par jauniešiem, tiem, kuriem ir 22 – 23 gadi. Tas ir laiks, kad cilvēks sāk zaudēt ilūzijas par savu spēju ietekmēt apkārtējās pasaules gaitu. Laiks, kad cilvēks patstāvīgi saskaras ar mīlestību, apnikumu, naidu un pamestību. Lugā es atradu daudz naiva maksimālisma un arī egocentriskas nežēlības. Šī jūtu intensitāte un atkailinātība man šķiet interesanta un arī riskanta. Vēlos veidot ļoti tiešu, naivu un atkailinātu izrādi. Tā viennozīmīgi būs vērsta pret egocentrismu, tā būs aicinājums būt siltam un saprotošam ar sev tuvajiem.” Varis Piņķis

Nosaukums diezgan atbilstoši vēsta, ka izrāde nebūs tā vieglākā. Pamatā tā ir par cilvēku attiecībām, tādām, kādas tās lielākoties ir realitātē – pilnas egoisma, neiecietības, izlikšanās, vienkāršas draudzības un arī mīlestības. Kopā saliktas gandrīz visas iespējamās cilvēka emocijas. Skarbi, protams. Bet arī negatīvos piemērus vajag rādīt, jo kā gan citādāk mēs tos sapratīsim? Šajā izrādē tas ir labi izdevies.

CĒLGĀZES

„Mēs iestudējam šo lugu, jo tā ir par mums: aktieriem, māksliniekiem, mūziķiem, kas meklē, kā izvairīties un nekalpot idiotiskiem stereotipiem, masu psihozei. Kurš var pateikt, kā izdzīvot saglabājot sevi? Cik tālu tu vari iet, lai nepaliktu par inertu gāzi?”
Ilze Rudzīte

Pēc intensīvas darba nedēļas beigām šī izrāde bija lielisks atspirdzinājums. Tajā nav paredzama sižeta, kas ļauj, lieki nesaspringstot, vērot, ko un kā uz skatuves dara dažādas personības. Attēlotie personāži varētu būt saucami par apreibinošu vielu lietotājiem, bet galīgi ne narkomāniem. Ja ir izteikta nepatika pret jebko, kas saistīts ar apreibinošām vielām, tad varbūt labāk neskatīties. Bet izrāde galīgi nav par narkotikām, tā ir par dažādiem, no mūsdienu pierastā standarta pilnīgi atšķirīgiem cilvēkiem.

DZĪVAIS MIRONIS

Daudz mūzikas, daudz kaislību un krimināla situācija. Lugas pamatā ir dokumentāls notikums -1897. gadā iztiesātā Katarinas un Nikolaja Himeru krimināllieta, kur sieva samaksājusi vīram, lai viņš simulē savu pašnāvību. Ko darīt, ja tu esi precējies, bet mīli citu? Kā lai tiek pie jaunas mīlestības, nesāpinot partneri? Vai tas, kas ir sievas fantāzijā, ir realitāte, un kā uz to reaģēt vīram? Ja četrdesmitgadīgs vīrietis pievēršas jaunai meitenei, vai tā ir četrdesmitgadnieku krīze?

Šī līdz šim ir vienīgā izrāde, kura vairāk nepatika nekā patika. Grūti pat atrast viennozīmīgu iemeslu. Varbūt tajā aprakstītā galvenā problēma mūsdienās šķiet pārāk novecojusi. Mūzika varbūt nepavilka sev līdzi. Citādi OK.

FUNDAMENTĀLISTS

Neticēt patiesībai, nozīmētu nonākt pretrunā pašam ar sevi. Ticēt nozīmē domāt, ka kaut kas ir patiess. Teikt, ka patiesības nav, ir diezgan muļķīgi, jo pats apgalvojums „patiesības nav” jau ir patiesība.
Psiholoģiska drāma par ticību, paštaisnumu un cilvēku atbildību. Par to, ka pasaulē nepastāv tikai melnais un baltais, ka patiesība var būt dažāda.
Lugas sižets ir negaidītiem pagriezieniem pilns un aizrauj ar savu stāstu, pat ja sākumā nekas par to neliecina, tāpēc intrigas saglabāšanai, to neizpaudīsim.

Šī izrāde man ļoti patika. Domāju, ka tā būs īpaši interesanta cilvēkiem, kuri jelkad ir nopietni pievērsušies kristietības problēmām vai runājuši ar reliģiski fanātiskiem cilvēkiem. Gan jau izrādi var skatīties arī, ja kristietība ar tās problēmām nešķiet diez ko interesants apdomu objekts, jo tā nav nekāds zinātniskais referāts vai lekcija teoloģijā. Bet, ja nebūs vēlēšanās izsekot līdzi katrai uz skatuves pateiktajai domai, tad tā arī nesagādās sevišķu prieku vai intelektuālu baudījumu.

GARĀ DZĪVE

Izrādes tēma ir mūslaikos visnemodernākā parādība – vecums.
Darbības vieta un laiks – kāds komunālais dzīvoklis un viena diena tās iemītnieku dzīve. Viņu garajā dzīvē.

Uz šo izrādi biļetes mēģinājām dabūt vairāk nekā gadu. Un tik ilgi gaidītais uz sevi liktās cerības attaisnoja. Vecums ir tāda diezgan mistiska parādība, no kuras bieži mēdz būt vienkārši bail. Jo par to neviens nerunā, bet no malas izskatās diezgan briesmīgi. Šī izrāde ļauj dziļāk ieskatīties šajā zināmi nezināmajā parādībā. Grūti būtu apgalvot, ka pēc tās noskatīšanās biju stāvā sajūsmā, bet patika jau nu ļoti. Varētu skatīties arī vēl otro un trešo reizi. Īpašs žetons visiem aktieriem par ļoti pārliecinošo tēlojumu.

IZRĀDE, KAS NAV PAR LATVIEŠIEM. VIENTULĪGIE RIETUMI

“Martins Makdona rakstīja par īriem, bet patiesībā vienīgais iemesls, kāpēc iestudēt šo lugu, ir tas, ka tajā notiekošais neticami precīzi atbilst situācijai Latvijā.
Dažbrīd liekas, ka mūsu zemē savstarpēja neiecietība, nelabvēlība, skaudība ir sasniegusi tādus apmērus, ka šo negāciju daudzums uz vienu kvadrātmetru ir augstāks kā jebkur citur pasaulē. Tas ir visapkārt: uz ceļiem, internetā, sadzīvē, avīzēs, televizorā, valsts attieksmē pret pilsoņiem un otrādi.” Alvis Hermanis

Ja anotācija nespēj atbaidīt, tad jau droši vien arī izrāde patiks. Tā ir diezgan nežēlīga, lai neteiktu vairāk. Nekāda pacilājošā sajūta pēc tās noskatīšanās visticamāk nedraud, bet tomēr… Tādēļ ir grūti apgalvot, ka izrāde, ļoti patika, bet būtībā tā ir ļoti spēcīgs koncentrētu negāciju spogulis, kurā interesanti ieskatīties. Vispār jau patika.

KLUSUMA SKAŅAS

„Klusuma skaņas” ir it kā „Garās dzīves” turpinājums, tikai pretējā hronoloģiskā virzienā. Izrādes darbība notiek tajā pašā komunālajā dzīvoklī, tikai 40 gadus iepriekš, kad „Garās dzīves” varoņi vēl bija jauni.

Savulaik anotācija mani samulsināja un nodomāju, ka šo vajag skatīties tikai pēc “Garās dzīves”, bet tā kā uz otro hroniski nevarējām dabūt biļetes, tad aizgājām uz šo. “Garo dzīvi” nepavisam nav nepieciešams pirms tam skatīties. Zināmas paralēles ir, bet tās var pamanīt tikai, noskatoties abas izrādes. Toties šeit ir Simon & Garfunkel mūzika. Savienojumā ar 3 stundām un divdesmit minūtēm laimes, kas plūst no skatuves, tas atstāja grūti aprakstāmu, ļoti spēcīgu pozitīvu iespaidu. Ja nu skatītājs neko nezina par dzīvi sešdesmitajos / septiņdesmitajos, pavilkties būs grūtāk, bet droši vien ne neiespējami. Daudz vairāk nekā vienkārši izcila izrāde, manuprāt.

LATVIEŠU MĪLESTĪBA

Iepazīšanās pēc sludinājumiem – tāda bija sākotnējā izrādes tēma, pie kuras mēs strādājam veselu gadu. Šāds šķietami ekscentrisks temats nav izvēlēts nejauši, jo šodienas apstākļos cilvēki arvien grūtāk kontaktējas un satiekas.

Taču rezultātā tapusī izrāde ir par Latviju un latviešiem, par vientulību, par sievietēm un vīriešiem. Arī par brīnumiem, kas gadās cilvēku dzīvēs.

Izrādē ir iespēja runāt ne tikai par konkrētām cilvēku dzīvēm, bet radīt arī plašākas mūsu dzīves likumsakarības.

„Latviešu mīlestība” veidota pēc reāliem notikumiem un pašu aktieru fantāzijām.

Šajā izrādē attēlotie daudzi, ļoti dažādie cilvēki atklājas savā trauslumā un cerībās, lai cik biezas bruņas viņi arī dzīves gaitā nebūtu uzaudzējuši. Tādēļ vien ir vērts skatīties. Katrs tajā ieraudzīs kaut ko savu. Daudzas situācijas, personāži, izteicieni bieži vien liekas jau it kā reiz dzirdēti, kas arī ir likumsakarīgi, jo izrāde taču ir par latviešiem. Gandrīz katru no epizodēm, kuras savstarpēji ir vāji vai vispār nav saistītas savā starpā, varētu turpināt un izvērst par garu, interesantu stāstu.

LATVIEŠU STĀSTI

Jebkura cilvēka dzīves stāsts ir daudz jaudīgāka drāma nekā visas Šekspīra lugas kopā ņemtas. Un katra cilvēka drāma būtu pelnījusi būt par teātra izrādes iemeslu daudz lielākā mērā nekā jebkura fantāzija.

Katrs no stāstiem ir par kādu reālu cilvēku. Ir interesanti, reizēm pat ļoti, izsekot dažādajiem dzīves gājumiem. Neesmu visus redzējis, bet īpaši atmiņā palikuši Viļa Daudziņa, Gunas Zariņas, Gundara Āboliņa un Andra Keiša stāsti. Bet pārējie arī nebūt nav slikti.

LEDUS. KOLEKTĪVA GRĀMATAS LASĪŠANA AR IZTĒLES PALĪDZĪBU RĪGĀ

A.Hermaņa izvēlētais darbs piedāvā provokatīvu skatījumu uz cilvēkiem un viņu attiecībām. Tas ir stāsts par īpatnu sektu – blondiem, zilacainiem ļaudīm, kas sabiedrībā meklē sev līdzīgos, sirdscilvēkus.

Izrāde ir diezgan savdabīga, atmiņā vairāk palikusi pārsteidzošā forma, kādā tika parādīts notiekošais, nekā pats sižets. Kopumā interesanti, bet nav tādas dziļi izteiktas realitātes sajūtas kā vairumā citu izrāžu.

MANS NABAGA MARATS

“Paradokss – padomju “viltnieka” Arbuzova luga ar savu mūžīgo mīlas trīsstūri izrādās pārdzīvojusi pašu valsts iekārtu, un ir saistoša “modernajam cilvēkam” un tuvina paaudzes – mēs visi taču esam kādu vecāku bērni…”

Ļoti skaista izrāde par trim cilvēkiem un viņu klusajām, noklusētajām cerībām. Darbība norisinās ap otro pasaules karu un kādu laiku pēc tam. Jaunība, kara briesmas, tikko plaukstoša mīlestība un turpinājums pēc daudziem gadiem… Patika. Ļoti.

MĒNESIS UZ LAUKIEM

Izrāde par mīlestību. Par attiecībām, kas ilgušas gadiem. Par mīlestību, kas tikko rodas. Par kaislībām, kurām nav iespējams pretoties.

Papildinot anotāciju, izrādē ir par to, ko piepešas, spēcīgas jūtas, nerealizējama mīlestība var nodarīt pašam un citiem cilvēkiem. Kā ar to visu tikt galā un vai tas vispār ir iespējams? Izrādes personāži ir un cenšas būt ļoti godīgi pret sevi un citiem, kas mūsdienās var likties mazliet dīvaini vai nepieņemami. Bet tieši tas izrādei piedod lielu plusu. Arī ļoti patika.

PUSPIETURA

Mūsdienu pasaka. Iespēja atgriezties bērnībā, zaudētajā paradīzē: dzelzceļa eļļu, Rīgas šampanieša, ceptas vistas un zemeņu saldējuma smaržās.

Puspietura ir civilizācijas pamests nulles punkts, kurā vilcieni pietur divreiz gadā. Te mežā dzīvo kāda jauna mamma Sņežana ar dēlu Vaņu. Te notiek satikšanās ar iepriekš nolemtu šķiršanos.

Šis stāsts nav gluži pats jautrākais vai sižeta ziņā aizraujošākais. Ir savs stāsts par cerībām, ne sevišķi veiksmīgi iegrozījušos dzīvi, un notiek spēle ar cerībām tikt prom no visa skumjā un bēdīgā. Patika, bet ne ļoti.

REVIDENTS

Kādas nomaļā pilsētas mierīgo ikdienu saduļķo ziņa, ka šo pusi apmeklējot revidents. Cilvēki ir gatavi atpazīt revidentu jebkurā nejaušā iebraucējā. Pārpratumu virkni veicina arī fakts, ka revidents ceļojot inkognito.
Kas notiek, ja miera un pieticības salā ierodas revidents?
Protams, dominē vēlme noticēt un uzticēties, īpaši vidē, kur visai reti gadās satraucoši notikumi… Un neizpaliek arī bailes, jo cilvēks pēc savas dabas ir mazliet mantrausīgs un mazliet laisks. Tomēr būtiski uzsvērt, ka izrāde nav par dīvaiņiem, bet tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs. Jo nav trulu vai dumju cilvēku; katram ir savs sapnis, katram ir ilgas, un lielā mērā arī šī izrāde ir par ilgām…

Izrāde ir realizēta ļoti, ļoti skaisti. Vienīgi atsevišķās vietās bija pagrūti noticēt notiekošajam. Varbūt tāpēc, ka izrādes darbība norisinās senajos Gogoļa laikos. Kopumā tomēr patika.

SARKANO LUKTURU ZIEMA

Sekss un vientulība. Lugas uzbūve ir trīskāršs stāsts stāstā – Rapps paša piedzīvotus, reālus notikumus Amsterdamas Sarkano lukturu rajonā ar kādu jaunu prostitūtu liek savam varonim, dramaturgam Metam vēlreiz izdzīvot un pierakstīt savā lugā. Sarkano lukturu ziemas fabula ir banāli vienkārša, bet veids, kādā autors to pasniedz, savā veidā izģērbjot, atmaskojot pats sevi, ir apbrīnas vērts.

Ironiska mūsdienu traģēdija identitātes meklējumos.

No anotācijas spriedu, ka būs stāsts par stāstu bezgalīgā virknē, bet tā nebūt nebija. Aprakstītā lugas uzbūve nav sevišķi jūtama un netraucē. Pats sižets ir diezgan nežēlīgs. Pirmajā cēlienā izrāde nešķita sevišķi aizraujoša, bet otrajā savas domas noteikti nācās mainīt. Ja ir izrādes, kuras drīz pēc noskatīšanās aizmirstas, tad šī man noteikti nav no tām. Kopumā ļoti spēcīga izrāde. Patika.

STIKLA ZVĒRNĪCA

Zilā ekrāna formā, neona gaismā, parastā tipveida dzīvoklī mīt pavisam neparasti ļaudis: Amanda (izmisīgi pūlas tverties pie cita laika un vietas, viņas dzīve ir nebeidzama paranoja, taču viņa nav paranoiķe), viņas meita Laura (pārāk trausla, lai dzīvotu šajā pasaulē), dēls Toms (pēc dabas nav bezjūtīgs, taču ir spiests rīkoties nejūtīgi). Viņi visi ļoti cenšas līdzināties ierindas cilvēkiem, atbilst normai, laimes surogātam, ko mums uzbāzīgi piedāvā seriāli un glancētie žurnāli. Tomēr viņi redz savu neatbilstību …

Izrādes sižets ir sevišķi ticams, arī darbojošies personāži šķita mazliet pazīstami un manīti. Kopumā stāsts, kā to anotācija liecina, nav pārāk priecīgs, bet tajā ir arī savas pērles. Cilvēku ikdiena jau lielākoties nav pārāk spoža un spilgta. To arī visu var redzēt izrādē. Kopumā spēcīgi, arī visi aktieri ir ļoti pārliecinoši.

TRĪS MĀSAS

Izrāde par nebeidzamām un nepiepildāmām ilgām. Antons Čehovs tās nosaucis frāzē: „uz Maskavu!”. Māra Ķimele – par ilgām pēc mājām.

Ilgu laiku pēc šīs izrādes noskatīšanās bija tāda gaiša sajūta. Tad jau ļoti patika. Bija gan interesanti, gan skumji, gan priecīgi un to visu caurvij dziļas ilgas…

Ir ko piebilst?