Lai arī latviešu kultūra man ir ļoti svarīga, mūzikas izvēlē esmu visai internacionāls. Es neklausīšos, piemēram, Donu tikai tāpēc, ka viņš dzied latviešu valodā. Bet, ja man patiks instrumentālā daļa un vokāls gluži neriebsies, tad dziesmas teksts var būt arī valodā, kuru nepārvaldu.
Turpinot par to pašu Donu, es īsti nemaz nezinu, ko un par ko viņš dzied. Radio neklausos, bet dziesmas pašpatēriņam izvēlos diezgan rūpīgi. Dons un cita latviešu mūzika parasti negadās pa ausij, vai arī tiek izbrāķēti pēc pusminūtes paklausīšanās.
Šajā ziņā īpašs ir projekts Latvijas simtgades labākās dziesmas. Šobrīd tur var noklausīties vairāk nekā 1000 latviešu dziesmas. Nevis kā radio, kur tu esi spiests klausīties līdz galam arī to, kas tev nepatīk, bet paklausīties vienu, tad mazliet otru, tad nākamo, atkal pirmo un tā tālāk.
Pēdējā laikā mēdzu tās dziesmas paklausīties. Ir dīvaini. Vairākums dziesmu man nepatīk. Te vokāls šķiet nesaderīgs ar dziesmas noskaņu, te atkal pavadījums šķiet šlāgeriski vienkāršots, savukārt tur dziesmas vārdi ir tik muļķīgi, ka kauns pat klausīties. Līdz tu piepeši trāpi uz kādas dziesmas, kurā viss ir un brīnies, kā iespējams radīt kaut ko tik skaistu.
Latviešu dziesmas mani uzrunā īpašāk. Tā ir mana dzimtā valoda, tās vārdi iedarbojas vēl arī kādā citā, neapzinātā līmenī. Tā palielina jūtību, ar kādu uztveru skaņdarbu kopumā. Tāpēc nepatīkamas dziesmas kaitina vairāk, bet patīkamas šķiet vēl skaistākas.
Par savām iecienītākajām dziesmām LvTop100 var un ir arī vēlams nobalsot.
Es jau nobalsoju. Grūti gan bija šo to labu atstāt ārpus strīpas 🙂