Šodien, gaidot autobusu, ievēroju pieturā uz staba uzlīmētu aicinājumu uz mītiņu. Stils gan aicinājumam gluži kā pirms dažiem desmitiem gadu, bet tas jau nekas. Izlasīju un, jāsaka, lielā mērā piekritu visiem uzsaukumiem, kas tajā rakstīti. Ja vien apakšā nebūtu rakstīts, kas to rīko…
1. maijā Grīziņkalnā mītiņi notiek ik gadu. Parasti tur savācas krieviski runājoši pensionāri un, īsi sakot, tusējas. Kaut kas līdzīgs 9. maijam pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa, tikai apjomos daudz, daudz mazāks. Šad tad esot bijis arī Rubiks, nezinu, varbūt būs arī šogad. Parasti šiem mītiņiem neviens īpašu uzmanību nepievērš – galu galā, lai jau viņi tur tusējas, ja reiz viņiem ir labi un citus arī netraucē. Manuprāt, ja ne kaimiņvalsts politiķu pirkstu mājieni un plaši pavērti rubļu pilnie maciņi, tad apmēram tas pats, tikai apjomos nedaudz lielāks notiktu arī 9. maijā pārdaugavā – tā kā tas bija pirms kādiem 10 gadiem.
Padomju laikos cilvēki ar nostaļģiju atcerējās Ulmaņa laikus. Tagad daudzi ar tādu pašu nostaļģiju atceras padomju laikus. Pie tam tendence pieņemas spēkā. Manuprāt, diez kas nav. Jo Ulmaņlaiki atgriezās. Vai tad, ja ļausim netraucēti darboties kaimiņvalsts politiskajai propogandai, neatgriezīsies arī citi laiki?
Interesanti, ko viņi domā ar “Nē – verdziskam parādu jūgam”… Ja pirms tam jau ir pateikts “Nē – banku atblastam”. Ja runa ir par jau iekrātajiem parādiem, nevis jaunu parādu novēršanu, tad palīdzot civlēkiem tos atmaksāt, tiks palīdzēts bankām.