Sagribējās palasīt kaut ko Vonnegūta. Palūdzu meiteni, kas devās uz bibliotēku, lai paņem kaut ko no viņa. Vienalga ko, es visu biju tik sen lasījis, ka krietni aizmirsies tik un tā. Tiku pie Armagedona.
Grāmatā ir 11 stāstiņi, runa, vēstule un Marka Vonnegūta ievads. Mans galvenais secinājums – kādreiz lasīt par karu bija viegli. Tad tā bija sena pagātne, kas zināmā mērā var atkārtoties, bet ne jau tādā pašā veidā. Iespējamie nākotnes kari šķita citādāki. Saprātīgāki.
Tagad lasīt par karu ir grūti. Šodien tas ir pārāk tuvu, pārāk reāls un ar laiku aizvien brīnumaināka šķiet varbūtība, ka izdosies no tā izsprukt.
Es nožēloju šīs grāmatas izvēli. Protams, tā nav slikta, bet tā nav man šajā brīdī. Par karu nebija tikai viens stāsts, pats pēdējais par sātana noķeršanu, bet es arī tajā nespēju ielasīties. Subjektīvais baudījums 3/10.