Varētu uzrakstīt, cik jauki ir aizceļot līdz Daugavai Kundziņsalā, bet nekā.
Šodien aizbraucām, nedaudz pariņķojām, neatpazinuši pirms vairākiem gadiem ietos ceļus, līdz nejauši sastapti vietējie mūs apgaismoja, ka līdz Daugavai vairs nekur tikt nevarot. Visur osta. Pilnīgi kā tādā geto viņi dzīvojot. Automašīnas gan tur braukāja bieži. No sākuma nesapratām kādēļ, bet, kad kāds šoferis mums pajautāja, kā varot tikt līdz Daugavai kuģus skatīties, sapratām.
Vēlāk nācās ievērot arī milzīgus sastrēgumus un pārpildītus autobusus virzienā uz Mangaļsalu un Vecāķiem. Ar velosipēdu jau itin patīkami braukt viņiem visiem garām, vismaz līdz brīdim kad nolikos gar zemi un salauzu ritenim bremzes, bet tas tā.
Dzīvi skaistāku vērta Ziemeļblāzmas kultūras nama un tā parka apmeklējums. Smuki visu tur sakopuši. Skatu torni bija pārņēmuši kuģus redzēt tīkotāji. Uzzinājām, ka torņa apmeklējums pieaugušajiem maksājot latiņu. Biļetes tornī vajagot tikai atrādīt, bet jāpērk tās esot ne jau tornī, bet kaut kur pie ieejas parkā krietnu gabalu atpakaļ.
Bet par Kundziņsalu gan drusku žēl.
