Rudenī pamanīju uzaicinājumu piedalīties pētījumā par kultūras patēriņa paradumiem. Piedalīties drīkstēja cilvēki, kas ar kultūru profesionāli nenodarbojas. Pētījuma prasība bija vienu mēnesi fiksēt savu kultūras patēriņu un tādas darbības kā dziedāšana korī, mākslas darbu radīšana utml. Jāfiksē bija aktivitātes datums, laiks, ilgums, veids, vai to dara ar kādu kopā, kurš par to maksā, kurš bijis iniciators, vai aktivitāte veikta profesionālu iemeslu dēļ, kā arī īss dienas apraksts.
Domāju pie sevis, nekas, gan jau mēnesi izturēšu. Pašam būs interesanti, kaut kas jauns. Turklāt, man šķita, neko daudz kultūru pēdējā laikā nepatērēju, attiecīgi mazāk būs ko piefiksēt. Pieteicos, gandrīz pēc mēneša saņēmu zaļo gaismu un varēju sākt.
Drīz vien man radās apjausma, ka pētījuma autoriem visdrīzāk ir atšķirīga izpratne par kultūru. Uzskaitītas bija ļoti konkrētas atzīmējamās aktivitātes. Protams, bija iespēja atzīmēt arī citas, bet to es neizmantoju, jo gana daudz laika paņēma reģistrēt tās pašas.
Sapratu, ka mana izpratne par kultūru ir ļoti plaša. Teiksim, atbrauc uz Latviju pakistānis. Viņa kultūra ir gan viņa izglītība, gan attieksme pret pretējo dzimumu, gan higiēnas normu (ne-)ievērošana. Faktiski tā ir visa viņa nemateriālā bagāža.
Attiecīgi, ja lasu sporta vai politikas ziņas, tā arī manā izpratnē ir kultūra. Bet es sapratu, ka to fiksēt pētniecības vajadzībām ir gandrīz neiespējami. Lūk, paņemu tviteri un ātri izskrullēju tam cauri. Pie kaut kā pakavējos 3 sekundes, citur varbūt desmit. Tīri fiziski nav iespējams to visu sarakstīt, jo katra notikuma fiksācija aizņem 1-3 minūtes. Atzīmēt vispārīgi “lasīju tviteri”? Bet man tur gandrīz nekā par kultūru nav.
Līdzīgs neskaidras interpretācijas objekts bija feedly.com – RSS lasītājs. Man tajā ir ap 200 avotu. Kādā kaut kas var būt, bet biežāk nav. Tēmas – visdažādākās. Kaut kam pārskriešu ar acīm dažu sekunžu laikā, šo to lasīšu rūpīgāk, ko tad arī vienmēr atzīmēju.
Sevišķu atklājumu par sevi nebija. Bieži skatos multenes, lasu šādas tādas bērnu grāmatas. Nezinu, kā pētījuma autori interpretēs “klausījos mūziku fonā”, jo praksē reizēm dziesmas lāgā nedzirdu, bet kādai tomēr pievēršu vairāk uzmanības. Citiem varbūt līdzīgi ir ar televizoru fonā.
Kultūras notikumu pierakstīšana ar laiku sāka kaitināt un ar ilgošanos skaitīju atlikušās dienas. Ļoti gaidīju beigas. Kopā sanāca 201 ieraksts 30 dienās, attiecīgi 6-7 ieraksti dienā. Tukšu dienu nebija.
Noslēgumā bija intervija ar pētnieci. Plānota bija kāda stunda, bet reāli norunājām pusotru. Bieži nācās atbildēt – trūkst laika, bērni šobrīd nosaka prioritātes. Mazliet sajutos kā pensionārs, stāstot, kas ir RSS vai Winamp. Tomēr kopumā bija ļoti patīkami un par pētījumu man paliks pozitīva sajūta, lielākoties šī noslēguma dēļ. Cita sajūta runāt, ja tevī patiešām klausās.
Nezinu, vai pētījuma autoru iecere īstenosies tā, kā tas bija domāts, bet pētniecībā jebkāds rezultāts ir rezultāts. Turēšu īkšķi par pētījuma izdošanos.