Reiz sensenos laikos dzīvoja enerģisks jauneklis, kurš sevi dēvēja par Ausekli. Viņš gribēja redzēt latviešu tautu ceļamies garā un necieta vācu kundzisko iedomības garu. Par spīti dažādām grūtībām Auseklis sastādīja savu kalendāru un piedāvāja tajā jaunus, latviskus krustāmos vārdus.
Tagad ir interesanti palūkoties, kas no tā laika vārdiem ir līdz mūsdienām izdzīvojis un kas tagad liekas pavisam nesaprotams. Piedāvāju pilnu Ausekļa rakstu (avots) ar labotām skenēšanas kļūdām un alfabētiskā secībā pārkārtotiem vārdiem.
Ja kādam ārzemniekam mūsu dienās, pēc beigta sprediķa gadītos nonākt latviešu baznīcā, kur tas dzirdētu pieminam uzsaucamo un krustāmo vārdus, tad tam gribot negribot būtu jādomā, ka mūsu tēvijā vairs nedzīvo neviena latvieša, bet ka visa šī zeme ciltām sāgām pārvācota. Tas pie viena krustījamā dzirdēta: Bartholomaus, Vilhelm, Florentin, Johannes, pie otrā: Louise, Helena, Zophie, Carolina u.t.t. Pie uzsaucamiem: Friedrich, Ernst Zutis ar Emilie, Dorothea Piparing u. t. t. u. t. t.
Priekš gadu desmitiem tikai dzirdēja: Bērtuli, Viļumu, Plorantiņu, Jāni un Līžu, Lieni, Zapu, Karliņu; tad vēl: Pidriķi, Ernestu, Mīliņu, Dārtu u. t. t. u. t. t. — Toreiz nedrīkstēja pieņemt tīrus svešus vārdus, tautu un kārtu šķirtības labad. Tikai kādas muižas — „jumpravas” un „špīsmanes” aplaimoja kādas zemnieku meitenes ar kādām aubītēm un tīriem svešiem vārdiem, kuri pēc baznīcas mājā pārnākdami tūliņ tērpās prastākos laužu uzvalkos, un bija līdzīgi citiem sērdieņiem. Latvietis visus šos, no grieķu, latiņu, ebreju, vācu u. c. valodas tapinātos krustāmos vārdus pārgrozījis pēc savas gaumas un sava valodas gara, caur ko tie pa lielākai daļai gluži pazaudējuši pirmajo veidu, kā augšā minētie vārdi rāda. Viss tas pierāda, cik tādi sveši vārdi mūsu valodas dabai pretīm, un cik pretdabīgi ir tērpties svešām spalvām.
Citam svešam vārdam norauta galva, citam aste; cits kā nabags sarauts kopām; un tādi ir krustāmie vārdi, kurus mūsējie mēdz dot saviem mīļotiem bērniem, savai dārgākai mantai. Nožēlojama ākstīšanās. Bet kā viņa gan nākusi pie mums?
Kā zināms, kristīgas ticības patiesība pirmos dīgļus ņēma starp grieķiem un romniekiem, caur kuriem tās ari tika izpaustas citās malās. Grieķi un romnieki toreiz ari bija tie vienīgie civilizācijas jeb izglītības nesēji. Visas tautas, kas kurmēr jau bija odušas viņu kultūras gaisu, dzinās visu darīt tā kā grieķi un romnieki, augstāka viņi nekā nezināja: šās valodas runāt, un pat savu vārdu no tām patapināt, varēja derēt tik par godu.
Tāda pērtiķiska ārpuses spīduma iegūšana gan parādās pie visām tautām, kuras patlaban grib sadraudzēties ar kulturu; bet viņa ari atstāj smieklīgas pēdas pēc sevis. Šāda atliciņa ir ari krustāmie vārdi, kas caur vācu misionāriem ienesti ir pie mums. Lai nu kā kurai tautai tie piederās, bet latvietim gan ne; to rāda jau tā augstāk minēta vārdu samaitāšana.
Latviešiem dot pašu vārdus jau agrāk mēģināja Biezbārdis, R. L. B. Zin. komisija, Kronvalds, u. c. Šo domu (ideju) daudzējādā ziņā par pareizu atzīdami, mēģinājām to tuvāk izstrādāt. Mēs atstājām krustāmo vārdu rubrikā tik tos (līdz 40), kas patiesi ļaudīs lietājami; visus citus mainījām, gan caur saviem atvasinājumiem, gan it īpaši caur senu vēsturīgu varoņu un mitoloģisku darītāju nosaukumiem u. t. t. Tam ļoti viltos, kas domātu, ka to darot būtu aizskārts kāds svētums. Tie tapinātie nosaukumi, kas atrodas vecos kalendāros, ir gandrīz visi cēlušies priekškristīgos laikos; tie ir ņemti no seno tautu dažādiem mitoloģiskiem dievekļiem u. t. t. Latviskus vārdus ņemdami, tik to esam darījuši, ka svešu, nesaprotamu vārdu vietā esam ņēmuši pašu vārdus. Un ja daži no pašu vārdiem, kas ņemti iz vēstures un teiksmu valsts, skanētu svešādi, tad tas vienīgi liecina, ka laiki un vēsturiski apstākļi spējuši tautu atsvešināt no tēvu tēvu citkārt cienītiem mitoloģiskiem un vēsturīgiem vārdiem.
Protams, mēs ne vienam negribam uzspiest ne viena ne otra vārda, un atļaujam ari pusmācītām freilenēm „izdomāt skaistus (!) vārdus priekš radinieku bērniem.” Mums atkal liels prieks ziņojot, ka jau sāk ieviesties ari latviski krustāmi vārdi.
Ausekļa priekšā liktie latviskie krustāmie vārdi “Baltijas kalendarā” 1879.
Acons
Acuraugs
Aivess
Alga
Andris
Andula
Andžis
Anšlavs
Apdoms
Argodis
Atzailis
Aukuperons
Auseklis
Austra
Austris
Ausveits
Ausviķis
Balva
Bangpūtis
Beveriņa
Bezbailis
Biruta
Brīvaitis
Budrels
Burtnieks
Burtons
Censaitis
Cerons
Ciltvairis
Daila
Dailons
Daiņa
Deja
Dēkla
Dievbijis
Dievdots
Dievgodis
Dievredzis
Dievvalds
Diža
Dravdāva
Drebkuls
Drivinalds
Drostala
Drošuls
Druvena
Dukņa
Dzeja
Dziedons
Dzintara
Dzīvaitis
Emils
Gaidulis
Gaigala
Gaismona
Gardauts
Gardietis
Gausons
Gādiņš
Glaima
Glauda
Glābiņš
Glezna
Glīta
Godaciets
Godains
Godiņš
Godvaris
Grasna
Gudra
Gudrons
Ģieda
Imants
Induls
Jausma
Jautra
Jautriņš
Jūsma
Jūsmiņš
Kaira
Kaitekla
Karaluna
Kareivs
Karvilis
Kaunis
Kaupons
Kļūma
Koša
Krietniņš
Krišus
Krūģis
Kunggaidis
Kungvaldis
Kurģis
Kūma
Ķeistauts
Labdars
Ladons
Laimiņš
Laimons
Lauka
Lauma
Laumiņš
Lēma
Lēnprāts
Liesma
Linksma
Līga
Līgona
Līgotis
Līgusons
Loma
Ļauduva
Mačis
Magona
Maigona
Maina
Maja
Margons
Marģers
Medainis
Mieraslava
Mierkopis
Miernesis
Miervaldis
Milda
Mirdza
Mīlula
Mīlvaris
Modra
Modriņš
Nameitis
Naula
Nāra
Nenoziedzis
Nomajs
Odiņš
Olgarts
Pagoda
Parega
Pastariņš.
Pergrubs
Pērkonela
Pērkons
Pērkons
Pilnītis
Plūdons
Potrimps
Pramšans
Praurima
Prātkopis
Prātons
Prieca
Priecis
Puķaja
Puškaitis
Radagaiss
Radivils
Rameķis
Ranapura
Rasmona
Rota
Rusiņš
Rūķis
Rūriķis
Saldmiers
Saldons
Salnaitis
Sārtona
Sērona
Sirdsmiers
Sirdsprieks
Sirdsspodra
Skadra
Skaidris
Skaidrīte
Skaidrīte
Slava
Slavdzītis
Slavels
Smaida
Smuidra
Sola
Spīdala
Spīdons
Spodra
Sprieduls
Sprigacīte
Spulga
Spulgace
Spulgacis
Spulģis
Stiprons
Strauja
Strāduls
Svantevaits
Sveika
Svētredzis
Tautgodis
Tavals
Tālivalds
Tālvaitis
Tikla
Tīkona
Trimpula
Trimpus
Uzvara
Ūziņš
Vadenauts
Valda
Valdmiers
Valdons
Varabalss
Varajdotis
Varpulis
Veikla
Videvuts
Viesturs
Virsaitis
Visdraugs
Vitauts
Zandars
Zeltena
Zeltmatis
Zeltsprodze
Zemlika
Zemvairis
Zēronis
Ziedokla
Ziedona
Ziedonis
Ziedula
Ziemcietis
Ziemuls
Zvaigstigs
Zvanpūtis